You are currently browsing the tag archive for the ‘pārgājiens’ tag.

Tā kā tikko sevi ir pieteicis jauns gads, tad varbūt ir vērts atskatīties uz pagājušā gada spilgtākajiem piedzīvojumiem. Arī šajā emuārā vieni no biežāk skatītajiem/meklētajiem ierakstiem ir saistīti ar pārgājieniem gar Latvijas piekrasti, tāpēc pieļauju iespēju, ka kādam būs interesanti un/vai lietderīgi iepazīties ar manām gaitām.

Vairāku gadu garumā jau ir uzkrāta pieredze par šādiem pārgājieniem gar jūras malu, tāpēc kārtējā sagatavošanās nesagādāja problēmas. Līdz kā vienmēr: karšu izdrukas, geocaching atzīmes, barojoša veģetāriešu paika un ērtas kurpes, par kurām gan būs garāks stāsts.

2011 gada vasaras maršruts bija atlikušais Kurzemes piekrastes posms jeb Liepāja – Palanga. Virzienu kādā doties izvēlējās ceļabiedrs, laikam jau cerot uz zilākām debesīm, zaļāku zāli un spožāku sauli brālīgajā kaimiņzemes valstī :)

30.07.2011

Tā kā ceļojuma datumi tika noteikti jau nedēļu iepriekš, tad lielākās cerības bija ierakstīties labos laikapstākļos. Aizbraukuši Liepājā konstatējām, ka meteoroloģiskās prognozes par nelaimi bija pareizas – viscaur apmākusies debess ar pelēkiem lietus draudiem.

Otrs nepatīkams pārsteigums ilgi nelika gaidīt. Fotoaparātam izbeidzās baterijas, kuru neparedzamā uzvedība jau kādu laiku sagādāja galvas sāpes. Nofiksēts bija tikai viens kadrs. Īstenībā labi, ka tas notika turpat Liepājā nevis desmit kilometrus aiz pilsētas, jo bija iespēja uzreiz iepirkt veikalā jaunas baterijas. Pie reizes varēju uzpildīt veikalā ūdens un dienišķās maizes krājumus. Tikmēr ceļa biedram acīs iekrita kāds raibs afišas stabs ar zīmīgu vēstījumu, ja uz to skatās no īstās puses :)

Interesants floristikas uzaudzējums bija novietots pretī Liepājas Universitātei.

Garām sanāca iet arī Liepājas tirgum. Ceļabiedrs bija ievērojami nodeldējis savas līdzšinējās sandeles, tāpēc tika iegādāti jauni 44 izmēra vasaras apavi. Man jau līdz tam problēmas sagādāja abi līdzpaņemtie kurpju pāri. Sandeles bija vienā „slapjā pasākumā” izstaipījušās un neturējās labi pie kājas. Savukārt skaistās, melnās kediņas bija tikko no veikala plaukta noņemtas un nepanesami rīvēja papēžus. Tad lai kaut kā glābtu sasāpējušo situāciju, parakstījos uz ceļabiedra draudzīgo aicinājumu – kāpt 43 izmēra vīriešu sandelēs (man, starp citu, ir 39 izmēra pēdas). Paskats jau par rubli, bet ar zeķītēm nemaz tik slikti nevalkājās :)

Liepājas jūrmala nekādus dižos pārsteigumus nesagādāja. Diezgan vientulīga un vienmuļa iešana. Šur tur jūrā bija ielīdis slapināties kāds vietējais iedzīvotājs vai suns. Krastā uz mietiem žāvējās vārnas, piekrastē uzradās un pazuda pa kādai kaijai vai mazputniņam.

Taču jau iztālēm varēja sazīmēt Bernātu ragu, kurš ilgi mums bija redzamais mērķis, uz ko tiekties.

Iepretim Grīnvaltiem ievērtējām bijušo novērošanas torni – Skeletgalvu. Tur ir novietots geocaching slēpnis, bet nebija mums ne aprīkojuma, ne gribēšanas līst tur augšā.

No Bernātiem tuvojās pamatīgi pelēks mākoņu klājiens. Drīz vien dabūjām apvilkt savus pamatīgos lietusmēteļus, lai smalkpilīšu lietū neizmirktu slapji. Naski soļojot, zem lietusmēteļiem pamazām izveidojas siltumnīcas efekts. Pludmalē ik pa laikam mētājās kāda Cūkmena atstāta liecība – veci zābaki, lupatas, spuldzītes un pat televizors. Pludmalē bija izlīdis arī astoņkājis.

Tas jau nebūtu ceļojums, ja netiktu paņemts vismaz viens geocaching slēpnis. Bijām jau gandrīz padevušies, kad kā vienmēr salīdzinoši vienkāršā vietā atradām Bernātu bākas konteineri. Ceļa biedram augstie kāpieni lielākoties ir lieli pārbaudījumi, arī šoreiz.

Bernātu bāka neatrodas pašā jūras krastā, tā ir iekārtota uz mežainām kāpām, kur var atrast dažas ēdamas odziņas. Odi tikmēr uzservēja vakariņām mūsu asins smaržīgās miesas.

Drīz vien arī meklējām naktsvietu pirms Baltā kalna. Vienā diez gan šaubīgā vietā(sakrituši, veci zari apauguši ar kāpu zālēm), kuru aplūkot ieteica ceļa biedrs, pamanīju noliktu brūnu „čupu”. Kad par to skaļi paziņoju biedram, viņš konstatēja, ka „čupa” nemaz nav čupa, bet gan divas kopā saritinājušās odzes. Sajūta bij neaprakstāmi dīvaina, jo no neuzmanīgi novērtētā veidojumam nobridu tikai soļa attālumā. Tiesa Latvijas vienīgo indīgo čūsku redzēju pirmoreiz dzīvē. Telts vietu izvēlējāmies labā attālumā no odžu midzeņa, meža ceļa malā. Uzradās sveša automašīna, kas laikam jau lūkoja pēc šašlika vietas šādā sestdienas vakarā.

Sauli mēs ieraudzījām tikai pašā vakarā, kad tā jau taisījās rietēt. Sakūrām vakariņu ugunskuru, uzēdām siltas kartupeļu putras, kas pēc „sausās maizes diētas” likās ļoti garšīgas. Un tad jau sapņi par siltu vasaru un lieliem baltiem kuģiem..  :)

31.07.2011

Nākamās dienas rīts uzausa patīkami saulains un skaidrs. Brokastīs bija paglabāta sātīgā riekstu un sēklu maize. Taču tiklīdz izgājām piekrastē, mūs aplenca dzeltenas spindzeles, kuras neatkāpās ne mirkli.

Nevarēja pat nokost maizes kumosu, kad kāda nebij uzlaidusies uz maizes un turpināja tur dumji tupēt. Nelīdzēja viņu apsišana, ne trenkāšana, jo viņas bija visur un lielā vairumā! Ar laiku apradām ar neizbēgamo situāciju, bet pa rokai nācās turēt sitamo avīzi, lai vismaz no rokām un sejas tās uzmācīgās mušas aizvāktu.

Jūras malā uz iedzītiem pāļiem tusējās kormorāni un dažādas kaijas, kas vienmēr ietur pārāk pieklājīgu distanci.

Pie Jūrmalkroga uzradās liels un laipns vilku sugas suns, kurš gribēja ar mums turpmāk draudzēties un iet vienu ceļu.

No sākuma gan bij bail, kad tas lielā ātrumā skrēja mūsu virzienā. Karstums bija pieņēmies spēkā un uzradās vēlme nopeldēties jūrā. Suns nekur nepazuda un atgriezās no kāpu krūmu ekspedīcijām, lai neaicināts kopīgi dotos tālāk. Bijām nesaprašanā – ko lai ar to lielo lamzaku dara!? Par laimi pirms Jūrmalciema iepakaļus parādījās maratonistu bariņš un suns izdomāja pamest mūsu kompāniju.

Iegriezāmies Jūrmalciemā. Varēja ievērtēt dažādas laivas.

Spindzeles pat iekšzemē nelika mieru. Atradām Jūrmalciema kompakto veikalu, kurš laikam tikko bij pārcēlies uz citām telpām, tāpēc nekādas norādes nemanījām. Turpat netālu ieturējām pusdienas un vērojām mierīgo ciema dzīvi. Izdomājām aiziet līdz netālajam koktēlnieka Miķeļa Pankoka piemineklim.

No turienes gribējās paeksperimentēt ar taisnākajiem bezceļu maršrutiem un sanāca nedaudz pabristies pa aso jūrmalas zālāju.

Iztikuši piekrastē tā vien gribējām kā nosnausties. Viss jau būtu labi, ja vien nepūstu stiprs ziemeļu-ziemeļrietumu vējš, kas pat 50 cm augstumā dzenā smiltis. Vienā brīdī pamanījām, ka mums ripojot tuvojas kaut kas apaļš. Kā izrādās kādam bij aizpūsta piepūšamā bumba, kuru izmēru dēļ neņēmām līdz, bet piesējām turpat piekrastē pie koka. Pamanījām gulbjus jūrā.

Bijām nonākuši apvidū, kur tikai jūra, smiltis un mežs. No Jūrmalciema līdz Papei absolūts dabas miers un civilizācijas klusums. Pa vidu posmam pakritām aiz saguruma un sasegušies ar „smilšu segām” pagulējām diendusu.

Pēc miega piecminūtes un daudziem kilometriem tālumā iznira Papes baltā bāka.

Zem kājām – smilšu un noapaļotu akmeņu maisījums. Kāds bija pacenties ar piramīdu būvi. Pirms Papes parādījās dažādas dzīvības un uzdzīves radības :)

Sameklējām otru geocaching slēpni par godu Papes bākai. Kad bijām pabeiguši savas izdarības, uzradās divi jaunieši, kuri ložņāja gar pavedienā minēto skursteni. Tā kā jaunieši savas aktivitātes veica ļoti nekautrīgi, tad no sākuma nebija skaidrs vai tie ir parasti dauzoņas vai slēpņotāji. Turpat netālu pamanījām ne tikai savā vaļā augošas jāņogas, bet arī interesantu zīmējumu uz betona bluķa.

Izrādās Pape sastāv no trim daļām: Papes Priediengala, Papes Ķoņu ciema un pašas Papes. Vajadzēja tikt pāri Papes kanālam. Ceļa malā bij uzauguši garšīgi bumbieri un ne tik garšīgi āboli. Nemaz nerāvāmies atpakaļ pie jūras, tāpēc gribējām iziet cauri visam Papes Ķoņuciemam, bet neizdevās. Kādam atkal vajadzēja uzkundzēties ar savu privātīpašuma nožogojumu. Ievērtējām glītu zvejnieku sētu Ķoņuciemā un ekskluzīvo Hiltona hoteli :)

Ap plkst. deviņiem iznācām jūrmalā. Tikko redzētais un apēstais bij nedaudz iejūsminājis ceļotājus un negribējām mest mieru kātošanai. Iepretim Nidas purvam pašā jūras malā gulēja mazs zalktis, kurš te iespējams bij atšļūcis no purva.

Purva pusē augājs vairs nebij ierastās priedes, bet gan niedru lauki cilvēka augstumā.

Šad tad bij aizdomas, ka pa tām šuherē kāda radība. Par Lietuvas tuvošanos ziņoja ar rakstiskiem brīdinājumiem pludmalē :)

Palika pavisam tumšs, bet cilvēki kā par nelaimi visu laiku staigāja un nebij īsti nomaļas vietas, kur taisīt naktsmītni. Tikām līdz pašai Nidai, kad ceļa biedrs pamanīja, ka trūkst viena vecā sandele. Tās viņš pārmaiņas pēc ejot ar basām kājām, bij piestiprinājis pie somas aizmugurē. Draugs devās atpakaļceļā ar cerību atrast veco tupeli, bet bez rezultātiem. Tikmēr uzgāju piemērotu vietu guļvietai, uzcēlu telti un pa tumsu taisījos uz gulēšanu. Biedrs pārnāca, nolādēja palikušo kurpi(kura droši vien ar pazudošo bij saplānojusi šo sabotāžu :)), sataisījām vakariņas un likāmies slīpi. Bija noiets vairāk kā 36 km.

01.08.2011

Pirmā augusta diena iesākās ar: „Labas dienas!” Mūs uzmodināja neapmierināts lietuviešu saimnieks, kurš gribēja, lai mēs pēc stundas pazustu no it kā viņam piederošās jūrmalas kāpu zemes. Tā kā bez Labas dienas! neko vairāk lietuviski arī nezinājām, tad pārējā komunikācija notika krievu valodā. Taisījāmies un burkšķēdami gājām prom.

Rīts bij apmācies un vēss. Pēc apmēram 500 m sasniedzām Lietuvas – Latvijas robežstabus.

Arī šai vietā kāds pirms manis bij pasteidzies izlikt slēpni, kuru ilgi meklējām, bet tomēr atradām labi paslēptu.

Jau iztālēm varēja pamanīt Būtiņģes lielos dūmeņus. Būtiņģē ievērojām lielus lietuviešu atpūtnieku pūļus un plašas iespējas palikt šeit kādā vasaras būdiņā pa nakti. Pamanījām interesantu bāku pie bērnu rotaļu laukuma :)

No Būtiņģes līdz Palangai cilvēki bij visur. Bez kaijām, ievērojām tilbīti.

Lai krāšņotu dzīvi, apmeklējām vienu geochaching slēptuvi – The edge of the world. Tur nācās gaidīt piemērotu brīdi konteinera paņemšanai, jo uz attiecīgā soliņa pūtās tēvs ar diviem dēliem, kuri izskatījās, ka negribēja kustēt prom. Pacietība un gaidīšana attaisnojās. Kopumā Lietuvas piejūras ejamais gabals nelikās īpaši saistošs.

Tikuši nedaudz aiz Palangas lidostas, sākām bēgšanu no mākoņa, kurš virzījās šurp no ziemeļiem. Paši lietuvieši nelikās traucēties par tuvojošos gāzienu. Mēs gan apvilkām svarīgos lietus mēteļus un cilpojām uz priekšu. Viens tantuks pat gribēja zināt kur mēs tādus plašķus esam dabūjuši :) Līdz ar ieiešanu Palangā, mūs sveica lietus duša. Vēl tagad atceros to slapjo un nepatīkamo sajūta. Palangas centrā uzēdām pusdienas. Tur mūsu angļu valodu īsti nesaprata un grapefruit juice vietā atnesa grape juice :)

Izrādās, ka no Palangas uz Liepāju var aizbraukt, samaksājot par biļeti arī latos turpat uz vietas – autobusa šoferim. Autobusā atplīsām. Pamodos no autobusa kratīšanās, kad tas bija šķērsojis Latvijas robežu un traucās pa mūsu sliktajiem asfalta ceļiem. Bet tas netraucēja priecāties par atgriešanos „mājās”. Liepājā uzcienājāmies ar debešķīgi garšīgiem frī kartupeļiem un atpakaļceļā uz Rīgu nolēmām nekļūt par zaķiem :)

Ar laiku atmiņas spēcīgi izmainās, izbalē vai pat vispār aizmirstas. Ceļojums Liepāja – Pāvilosta ir pirmais ceļojuma gar jūru posms, kurš tekstuālā formātā nav fiksēts. Iespējams, ka ar fotogrāfiju un atmiņu palīdzību reanimētais pārgājiens nebūs tik patiess kā stāsts par nākošo posmu.

Pirmdienā 2007. gada 16. jūlijā ar autobusu no Rīgas devāmies uz Liepāju. Gribējās iespēt izdarīt no mācībām un darba brīvajā laikā kaut ko interesantu. Personīgi vēlējos arī beidzot atrast īstu dzintaru. Katram īstam latvietim taču mājā jābūt kādam dzeltenā jūras zelta gabaliņam! Jebkurā gadījumā īpašu ieganstu diviem jauniem cilvēkiem pārgājiena iecerei nevajadzēja. Maršruta sākumam lieliski noderēja jau pirms gada iepazītā vēju pilsēta Liepāja.

Līdzi ņēmām divas mugursomas, no kurām viena bij’ lielā jeb 20 l tilpuma soma, jo tajā vajadzēja ietilpināt vairākus kilogramus smago, četrvietīgo telti. Mazākas telts vienkārši nebija. Tad vēl somās savietojām divus plānos guļammaisus. Neskaitot dažus apģērba gabalus, nepieciešamākās higiēnas preces un fotoaparātu, ņēmām līdzi izprintētas A4 lapas ar melnbaltu piekrastes kartogrāfisko attēlojumu. Pirms iziešanas no mājām, atcerējāmies arī par nesen iegādāto tālskati, kuru plānojām pielietot ornitoloģiskiem novērojumiem. Pārtiku nolēmām iepirkt Liepājas veikalos. Vai tad tas varētu sagādāt problēmas?!

Autobuss Liepājā ieradās ap 9 no rīta. Iepazināmies ar glīto Liepājas dzelzceļa staciju un tuvāko tās apkārtni, uzkāpjot uz gājēju tiltiņa pār dzelzceļu. Tālāk devāmies Vecliepājas virzienā meklēt pārtikas veikalu. Uz Tirdzniecības kanāla tilta caur tālskati iepazināmies ar Larus Marinus eksemplāru.

Nonākot palielākā pašapkalpošanās veikalā, pacietības mēri ātri kļuva pilni un ar grūtībām tika izvēlētas preces, kuras vajadzētu ņemt līdzi. Tas sagādāja pamatīgas nesaskaņas pārgājiena dalībnieku vidū. Vispār jau nepārdomāta iešana veikalā, lai iepirktu kaut kādas x preces spēj sagādāt ziloņa izmēra galvassāpes!

Līdz tam laikam diena jau bija sākusies pilnā apjomā. Saule krietni svilināja. Makten žēl bija savas botiņās iesprostotās kājas, bet neuzdrīkstējos izkāpt no tām vairāk neuzticamā ielas seguma nevis pilsētas nerakstīto ētikas apsvērumu dēļ.

Pārliecinoši soļojām uz tiltiņu, kuram, spriežot pēc kartes, vajadzēja savienot Ziemeļu priekšpilsētu ar Karostu. Diemžēl noietie kilometri bija veltīgi, jo tilts jau sen netika izmantots un bija slēgts.

Vispār todien pa pilsētu tika noieti aptuveni 10 kilometri, kas bija daudz vairāk par plānoto. Pie Karostas kanāla vecā tilta nedaudz tika atpūtinātas kājas un ar sevišķu interesi (kā vienmēr!) pavēroti tuvējie lidojošie (un peldošie) objekti. Teorētiski apsvēruši tilta izmantošanas un kanāla pārpeldēšanas jautājumus, devāmies pa neizdevīgo taču neizbēgamo apkārtceļu (pa Pulvera ielu) uz Karostu.

Bija jūtams iesauļojums uz sejas, kakla un rokām. Pulvera un Cukura ielas atklāja samērā industriālu skatu uz Karostas kanālu.

Tika ievērtēta tolaik nesen aizklapētā Liepājas cukura rūpnīca.

Cerot uz ātrāku nokļūšanu pie jūras, tika izmēģināts maršruts caur Spīdolas ielas apkaimi un tuvējiem mazdārziņiem. Tur bez izmētātām parpalām satikām divus pieaugušus cilvēkus, kuri nez kāpēc ķēra kādu brūnraibu putniņu.

Nevēloties riskēt ar vēl pāris lieki nostaigātiem kilometriem, no Laboratorijas ielas gājām vien atpakaļ uz Ģenerāļa Baloža ielu. Uz šīs un Lazaretes ielu krustojuma atradās glīts no sarkaniem ķieģeļiem būvēts ūdenstornis.

Tālumā varēja saskatīt pareizticīgo katedrāles apzeltītas augšējās daļas. Vēlāk noskaidrojām, ka tas ir viens no Karostas simboliem jeb Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras Katedrāle. Ievērojot tiešu virzienu uz ZR, beidzot sasniedzām Baltijas jūru! Vējš patīkami veldzēja. Tika ieturētas samērā vienkāršas pusdienas ar marinētiem gurķīšiem galvenajā lomā.

Tālāk sekoja Baterijas Nr.3. iepazīšana, ložņājot pa betonētajām būvēm, pētot konstrukciju nozīmi un vietējās mākslas izpausmes uz sienām.

Vēsturiski militārā objekta piekrastes forti un stiprinājumi, neraugoties uz faktu, ka tie nekad nav izmantoti karadarbībā, nav īpaši labi saglabājušies un tos acīmredzami grauž jūras zobs.

Pirmreizējam apmeklētājam, lavierējot starp šiem krasta nostiprinājumiem, ir kur apmierināt savu atklājēja un pētnieka ziņkāri, atstāt pāri palikušo enerģiju un bagātīgi papildināt foto galeriju.

Piekrastē zvejoja tolaik vēl īpaši neiepazītie pēc zivīm kārie kormorāni. Priedes krastmalā laikam no vējiem bija nedaudz salīkušas A virzienā.

Jau no Baterijas Nr.3. varēja ieraudzīt pirms Cietokšņa kanāla uzslietu vēja ģeneratoru.

Kanāls atdalīja Karostas krasta stiprinājumus un forta daļas jeb Bateriju Nr.2. un Bateriju Nr.1. Līdz tam nonākuši, laimīgi konstatējām ūdensteces pārbrišanas iespējamību. Kā tobrīd likās, upē ūdens bija salīdzinoši (ar jūru) auksts un brienot ūdens sniedzās krietni pāri ceļiem. Cietokšņa kanāls slapjākā vasaras momentā, iespējams, varētu sagādāt lielas pāri tikšanas problēmas, nemaz nerunājot par citiem gadalaikiem.

Nākamās kartē iezīmētās upītes un urgas apmēros bija niecīgas un lielākoties pilnas ar rūsaini brūnu ūdeni. Reiz no cilvēka, kurš Latvijas R piekrasti ir nogājis vienā piegājienā (9 dienās), gadījās dzirdēt, ka viņš ūdeni līdzi sev nenesa, bet dzēra vien no šīm urgām. Diemžēl problēmas sagādāja izšķirt niecīgās upītes un urgas līdzi paņemtajā kartē. Nebija skaidrs, kura urga kartē ir iezīmēta un kura nē. Tā dēļ tālākā ceļa posmā radās grūtības noteikt savu atrašanās vietu.

Notekūdeņu attīrīšanas iekārtu Z pusē aiz Cietokšņa kanāla piekrastē bija izveidots holokausta upuru memoriāls II Pasaules karā nogalinātajiem (7 000-11 000) Liepājas ebrejiem. Mūsu kailās pilsētnieku pēdas dabūja trūkties brīžos, kad tās tika spertas uz memoriālam riņķī nokaisītā oļu seguma, kurš saulē bija paspējis pamatīgi sakarst. Jaunizveidotā (2005.g.) piemiņas vieta jūras pusē bija nostiprināta ar glītiem akmeņu krāvumiem un tās tiešais jūras tuvums radīja īpašu atmosfēru.

Turpinot virzīties basām kājām gar jūras krastu uz Z, netālu no memoriāla uzgājām dārgumu lādi. Tās saturā neatklājām pasaulīgus labumus, toties nedaudz izmantojām to sēdēšanai. Beidzot, cītīgi veroties raibajā akmentiņu klājienā, mazs dzintara gabaliņš tika ievērots un tam jau vien tika piešķirta unikāla vērtība. Nesmādējām arī krāsainus jūrā nopulētus stikla gabaliņus, gliemežvāciņus un interesantus olīšus.

Netālu no Šķēdes šķērsojām urgu (Lenkupi), pār kuru bija ierīkota riepu laipa. Virs Liepājas bija manāms tumša negaisa mākoņu pulks, kurš par laimi mūs tā arī nesasniedza. Vietējo faunu sastādīja tārtiņi, kārtējās melnspārnu kaijas, kā arī samērā droša vienpleznaina sudrabkaija un sulīgi zaļa varde.

Tuvojoties vakaram un meklējot izdevīgāku apmetnes vietu samērā apdzīvotajā piekrastes joslā, aiztikām līdz Kārļupītei. Netālu no upes mēģināju uzlasīt sīkas meža zemenes. Pēc pusstundas tika sasniegta apmetnes vieta, kura tika ierīkota kāpās starp krūmiem. Uz Z no apmetnes varēja samanīt viensētu. Bija bail par neatļauto iekārtošanos kāpās, taču kā sevi attaisnojošu faktu var minēt, ka, piemēram, tādā vietā kā Vecāķi sauļošanās sezonā cilvēki kāpas ar savām aktivitātēm ietekmē uzskatāmi daudz vairāk nekā reta telts novietošana mazapdzīvotā apvidū.

Pirms gulētiešanas acis un mutes pakavējās pie saulrieta

un vakariņām, kuras laikam bija saodusi arī lapsa. Taču tiklīdz tai tika veltīts vērīgāks skatiens un pakluss mudinājums biedram paskatīties tai virzienā, tā nozuda krūmos uz neatgriešanos. Tātad šī nebija traka :)

Nogurums lika sevi manīt un tā vien prasījās atlaisties horizontālā stāvoklī. Gribējās kā labāk, bet arī šoreiz sanāca kā vienmēr un izvēlētais telts pamata slīpums gulēšanai bija par stāvu.

Naktī nācās ik pa laikam pakārpīties atpakaļ uz augšu. Doma šādā situācijā par galveno strādnieču kāju novietošanu augstākā pozīcijā prātā ienāca tikai nākamajā pārgājienā.

No rīta piekrastē dzīvojās krauklis, kurš, iespējams, redzot cilvēku klātbūtni, cerēja uz pārpalikušo pārtiku. Mēģināju glābt sasauļoto ādu un jau no rīta bagātīgi saziedos ar lipīgo pretapdeguma krēmu. Pirmā dienas daļa pagāja mierīgi šķērsojot vairākas urgas. Viena (iespējams Gulēnu valks) no tām bija īpaši oļaina.

Jūrmalas ainavu atdzīvināja kormorānu svīta.

Tika nolemts iegriezties Ziemupē. Atrāvāmies no pludmales un devāmies iekšzemē. Nezināmie lauku ceļi mulsināja un arī karte nebija liels palīgs. Nācās lūgt padomu Ziemupes baznīcas iedzīvotāju jaunatnei. Bija jau iestājies pagurums, jo saule svilināja un tveice spieda pie zemes. Pa putekļainajiem grants ceļiem nonācām līdz Ziemupes autobusa pieturai un ceļa biedrs kļuva negaidīti pārsteigts, atpazinis latviešu dokumentālās filmas par Teodoru (“Teodors”, L. Pakalniņa) norises vietu. Liela loma šai filmā ir tieši pieturai, jo no tās Teodors vēro apkārtējo ciema rosību.

Ziemupes veikalā varēja iegādāties visai ierobežotas izvēles preces. Tomēr tas mūs netraucēja atgūt spēkus un optimismu pie ārpusē novietota galda, iestiprinoties ar jauniegādātajām pārtikas precēm Virs veikala atradās vietējā bibliotēka.

Nedaudz uzkavējušies interesantajā vietā, kātojām pa grants ceļu uz Z. Bija iecerēts no tā izdevīgā brīdi atgriezties pie jūras. Viegli tas nenācās, jo ērtie celiņi bija apsargāti ar privātīpašuma zīmēm un brīdinājumiem. Kādā brīdī vienkārši izlēmām riskēt un devāmies pa iebrauktu celiņu gar vecām mājām. Par laimi, nevienu dusmīgu cilvēkveidīgu vai suņveidīgu būtni nesastapām. Tālāk nācās mest līkločus pa aizaugušām pļavām un izžuvušiem grāvjiem līdz samanījām meža stigu. Vazājoties pa brikšņiem, sajūta bija visai nožēlojama, jo nevarējām saprast, vai tūdaļ neatdursimies pret kādu nepārejamu šķērsli un nenāksies līkumot atpakaļ. Turklāt negribējās sadraudzēties ar ērcēm. Bet pēc kāda laika jūru tomēr sasniedzām un ar gandarījumu varēju mesties peldēties.

No nākamajām sasniegtajām urgām lielākā bija Laika upīte.

No tās līdz pat Akmensragam citu ievērības cienīgu objektu nebija. Akmensraga bāka mums kalpoja kā atskaites punkts tālākiem plāniem. Sarkanā bāka bija glīta, taču tās apkārtne – nolaista.

Manījām arī cilvēkus. Piekrastē bija izveidota liela zaru čupa ugunskuram. Nospriedām, ka tā paredzēta kā alternatīva bākas nefunkcionēšanas gadījumam. Nokopuši beidzamās ēdiena paliekas, centāmies sasniegt Pāvilostu tajā pašā vakarā pirms plkst. 20iem. Aizvien izteiktāk sāka sāpēt kājas. Gribējās mājās, atpūsties.. Pēdējā ceļa posmā gar jūru bažas sagādāja Rudupe, tomēr tā izrādījās viegli pārbrienama.

Pāvilosta atstāja patīkamu mazpilsētas iespaidu. Vecas mājiņas, iekopti apstādījumi un apskatei novietota interesanta zvejas laiva. Pamanījām, ka nesen  kādai glodenei nebija paveicies ar piemērota brīža izvēli ceļa šķērsošanai.

Pāvilostas pieturā beidzot varējām apsēsties un gaidīt pēdējo autobusu (uz Ventspili, no kuras tālāk plānojām doties uz Rīgu).

Ceļš ritēja veikli un mīkstie autobusa sēdekļi šķita īpaši komfortabli. Ceļmalās ganījās lapsas, stārķi u.c. lopi.

Diemžēl Ventspilī nokļuvām pēc pēdējā autobusa uz Rīgu. Ceļa biedrs vēlējās Ventspilī apstaigāt zināmas vietas. Pēdas apavos bija uztūkušas un sāpīgas, tomēr caur Vecpilsētu aizmetām loku līdz Ventspils augstskolai un Reņķa dārzam, kur ievērtējām zābaku, bruņurupuci u.c. uzpariktes.

Kāda sieviete vēlējās iegūt no mums sērkociņus, kurus mēs nebijām nemaz līdz paņēmuši. Tās pašas kundzes ieteikumi apmesties kādā viesnīcā neguva vispārēju atbalstu un, taupot naudu, bet ne spēkus, visu nakti līdz pirmajam autobusam uz Rīgu blandījāmies pa Ventspili. Tā ap pusnakti pie Ventspils pils pamanījām šiverējam seskveidīgo daudzbērnu ģimeni. Pārliecinājāmies, ka Ventspils policija naktī uz ielām dežūrē regulāri. Nelielu maltīti ieturējām autoostas kafejnīcā, kur savukārt siltuma un noguruma iespaidā mācās virsū miega peles. Turpinājām sist laiku, klejojot pa pilsētu, līdz piemetāmies uz kāda nama trepītēm pie Lielā laukuma. Bijām nodeguši sarkani kā vēži, sevišķi ķermeņa kreisās puses.

Tikuši autobusā drīz vien aizsnaudāmies. No Rīgas autoostas sekoja ātrs ceļš uz mājām, kur ātri vien sadomājām nosnausties vēl mazlietiņ. Dienu vēlāk ceļa biedrs piešķīra ordeni par pieveiktajiem 70 km divās dienās!

27. jūlijā tika nolikts tas datums, kad beidzot šovasar turpināsim gājienu gar Latvijas piekrasti. 30. jūlijs likās ļoti piemērots iespēt nākamo soļojamo posmu: Pāvilosta – Ventspils. Arī VEĢMA mājas lapā laika ziņas uz tām pāris dienām solīja pieklājīgas (sauli ar mākoņiem, vienu dienu īslaicīgu lietu, bet tas kā šķita nekas traks jau nebūs). Līdz ar to personīgi līdzņemtie velkamie gabali bija izteikti vasarīgi un sievišķīgi (bez lietus mēteļa, bez kārtīgām biksēm).

Iepriekš tika veikti šādi tādi sagatavošanās darbi, lai šai reizē nepietrūktu ne vienkāršu sērkociņu, ne kārtīgu pusdienu tāliem ceļiem un vispār labāk saorganizētu gājiena maršrutu ar pienācīgu kartogrāfisko materiālu. Jāpiebilst, ka somas kravāšana ir viens no maniem nemīļākajiem darbiem, kuru atlieku pēc iespējas uz vēlāku laiku.

30. jūlija diena Rīgā liecināja, ka laiciņš gaidāms vasarīgi karsts. Ar divām pilnām mugursomām nobruņojušies un ar diezgan lielām šaubām par personīgajām izturēšanas spējām garajā turpceļā (jo autobuss solījās vizināt apmēram 5 stundas) devāmies iepirkt Rīgas autoostā divas biļetes uz Pāvilostu. Veiksmīgi. Tā, kā cilvēku nebija pārāk daudz un varēja izvērsties, tad kā primārais vietas izvēles faktors autobusā bija nodistancēties no mātes un divu neklusu bērnu sabiedrības.

Izbraukšana ārpus Rīgas pa laikam bija tāda raustīga, jo šoferim vajadzēja šur tur strauji sabremzēt un mums – krietni nolīgoties. Jāsaka ka līdz šim nemērotais lielceļa posms no Ventspils – Rīgas šosejas pagrieziena uz Kandavu līdz pat Pāvilostai jau vien bija skaista ekskursija senioru garā (veroties pa labi un pa kreisi) un krāšņs Kurzemes burvības pārdzīvojums. Jā, Kurzeme ir viennozīmīgi (subjektīvi) skaista ar saviem pakalniem, līkloču upēm, vecajām muižām un pilīm! Radās sapņaina vīzija par ideālo lauku dzīvi Ēdoles vai Sabiles pusē. Turklāt kādā slapjumā ar acu kaktiņu gadījās redzēt Rīgā tādu retumu kā gārni.

Pāvilostā iebraucām pus 9os vakarā. No pilnā autobusa pāri bijām palikuši 4i Rīgas pasažieri. Ļoti varēja just, ka mēs esam tuvu jūrai – jūras mēsli, ūdens skalošanās, kaijas. Kā pirmais pārsteigums bija netālu no pašas Pāvilostas jūrā iedēstītais priedes koks ar visu pulksteni, kas tika pamanīts tikai vēlāk. Skats jau aizraujošs, turklāt vēl uz saulrieta fona!

Kociņš jūrā

Un jūra svaigi pelēkzilos toņos saglabājās visu laiku. Ātri vien, pēc pāris kilometriem sākās Baltijas jūras izskalotais stāvkrasts, kas ar nelieliem izrāvumiem saglabājās līdz pat Ventspilij.

Stāvkrasts pirms Jūrkalnes

Izskalošanās un ieskalošanās slāņi, bagātīgi nolijuši ar dzelzs ūdeni, nereti veidoja acij tīkamus mākslas darbus uz stāvkrasta sienām.

Dzelžainie stāvkrasti

Iesākumā mēģināju skaitīt pārkāptās urgas, taču vēlāk skaits tāpat nojuka, jo lielākā daļa no tām jau bija paspējušas izžūt. Drīz vien tika konstatēts, ka Latvijas R piekraste nav nemaz tik smilšaina kā to stāsta, (jūr)akmeņi un oļi dažādos izmēros un krāsās bija dāsni nokaisīti visā piekrastes garumā. Pirmās dienas ceļā tika satikti dažādu tautību un dzimuma plikņi, mukts no dunduriem un odiem, pirmoreiz runāts pa telefonu par brīvu. Netālu no skr(ejas) uz Ulmali smiltīs bija sataisītas darbietilpīgas oļu kolāžas.

Oļu kolāža

Pirmās dienas mērķis bija sasniegt Bukuragu un netālu aiz tā sliet jauno telti, kuras komplektācija vēl nebija droši pārbaudīta. Tā kā uz pusnakti uznāca tumsa un apkārtējās ainavas izzuda redzēt gribošajam skatam, tad nekas cits neatlika, kā nostopēt sevi un palikt mazā līcīti zem vismaz 30 m augsta stāvkrasta, kas apaudzis ar priedēm. Sava daļa koku jau bija noslīdējuši lejā, kas raisīja bažas par gulēšanas drošību, taču tonakt par laimi gandrīz nebija vēja, tā ka gulēšana 5 m no jūras krasta iznāca pieklājīga. Laikam pa nakti tika intensīvi gulēts uz labo sānu, kas no rīta bija stīvs un sāpīgs.

Rīta pusē ar vējiem telts tika raustīta mazliet cītīgāk. Vairāki kraukļi modināja ar attālu koklēšanu un tiklīdz ārpus telts parādījās kāda ekstremitāte – tā lidoņi, šķiet, drošības pēc, nozuda. Celšanās process aizsākās 10os, bet iztaisījāmies promiešanai pēc 11iem. Kamēr sieviete kopa ik rīta skaistumu, vīrietis iezīmēja teritoriju ar mākslas darbu.

Mākslas darbs

Otrās dienas nodomi bija noiet vismaz 25 km, atstājot trešajai dienai līdzīgu gabalu. Jo tuvāk nāca Jūrkalne, jo vairāk cilvēku parādījās. Un urga, kura sniedzās 10 cm virs pēdām, izrādījās Rīvas upe, kas kartē solījās būt apejama pa ceļu. Bet salīdzinājumā ar jūru, ūdens gan bija auksts.

Jūrā zvejoja jūras kraukļi (kormorāni) un kaijveidīgie. Pa piekrasti tipināja tārtiņi un arī kaut ko ēdamu lasīja. Iespējams no tādiem skatiem ātri vien sagribējās pašiem kaut ko apēst. Un ne jau tikai līdzpaņemto rupjmaizi un Rimi veikala marinētos gurķus, kas vasarā garšo vienkārši atbaidoši (salīdzinājumā ar nesen baudīto mājas produkciju).

Kā jau paredzēju, Jūrkalnei tik vienkārši paiet garām nevarēju. Bija gan uzraksts, gan arī publiskas trepītes augšup stāvkrastā. Iepazināmies, ka atrodamies dabas lieguma zonā un tūristu informācijas dēlis pavēstīja, ka tie putni, kas ir ietaisījuši daudzdzīvokļu ligzdas stāvkrasta augšējā daļā, ir čurkstes.

Čurkstu ligzdas

Paldies Dievam, Jūrkalnes veikals bija tikai 0.5 km no jūras un tur tad arī sameklējām saldējumu (lētāk nekā galvaspilsētas veikalos) un uz vietas tā saucamajā kafejnīcā zem saules sarga iestiprinājāmies arī ar līdzpaņemtajiem labumiem. Nācās paklausīties vietējā jauniešu atskaņotajā mūziciņā, kas arī ātrāk lika taisīties prom no pusdienu vietas.

Tikuši līdz jūras malai, pamalē jau rēgojās visai nejauks tumšs mākoņu klājiens, arī vējš bija krietni pieņēmies spēkā.

Negaiss

Ātri vien sapratām, ka neizbēgsim no piespiedu dušas un raitā solī devāmies Užavas virzienā. Kādus 2 km aiz Jūrkalnes noķēra pērkona lietus, izmērcēdams gauži slapjus, tā līdz apakšbiksēm. Cilvēkus vairs nemanīja, izņemot pa priekšu kustējās kāda apaļīga sieviete ar četrkājaino draugu. Ejot tiem garām, terjerveidīgas pasugas suns sāka mūs aprūkt un apriet, taču saimniece šo sarāja ar vārdiem: “Ko tu rājies? Vai neredzi, ka viņi tikpat nelaimīgi kā tu!” Pēc lietavām sākās lielais joņojiens, lai mazliet vairāk sasildītos. Saule bija pazudusi mākoņos un mums blakus pa jūru uz Ventspils pusi stūrēja negaisa virtenes. Vēja raustīti, sasniedzām kādu objektu Sārnates tuvumā, kas atgādināja bāku un nebija kartē atzīmēts.

Tornis

Turpmākais ceļš likās diez gan vienmuļš un neizklaidējošs līdz samanījām Užavas bākas gaišos apveidus. Vienīgi stāvkrasts tagad samazināja savu vertikālo nostāju un kartē iezīmētais mežs izskatījās diez gan rets. Kādus 300 m pirms bākas ievērojām beigtu un dalīties sākušu pelēko roni, kura žokļi atsedzās visā varenībā.

Užavas staltā, baltā bāka, sakrautie betona bluķi un tajos ieaugušās priedes veidoja skaistu ainavisko kompozīciju.

Užavas bāka

Ainavisks skaistums

Izlavierējuši starp pustonnīgām bluķu ābollapiņām, nonācām kempingā, kuru jau apdzīvoja jauniešu bariņš. Izpētījām, ka diemžēl dabas parka teritorija sniedzas vēl kādus 2 km pēc Užavas upes, tad nu nolēmām staigāt tālāk. Užavas aizsargājamie meži bija pilni ar lielām mellenēm un visādām citādām ogām. Tās te bija ieradušies lasīt, kā likās, viena čigānu ģimene. Garām ejot, tie arī piedāvājās pazīlēt nākotni un, viennozīmīgi atteikušies no šāda laipna pakalpojuma, devāmies pa ceļu uz Užavu. Netālu no Beņķu mājām ganījās divas jaunas stirniņas. Protams, neizpalika ceļmalas ogu un ābolu ēšana. Noslinkojām ar ielūkošanos kartē un tāpēc nācās noiet par 1.7 km vairāk, lai tiktu līdz Užavas miesta pieturai, nekā būtu vajadzējis un šeit vietā teiciens, ka ja nestrādā galva, tad strādās kājas. Pulkstenis rādīja 9i vakarā un saule par sašutumu bija izdomājusi jauki spīdēt. Noēduši pēdējo baltmaizi, ļoti negribīgi un grūti vilkāmies tālāk. Atpakaļ pie jūras. Užavā gan TV šķīvji rotāja māju fasādes (uz vienu 2 stāvu māju kādi 10). Dzirdējām griezi.

Sāka jau apnikt viss pēc kārtas. Un visvairāk jau ejamais ceļš un cilvēku pārbagātība. Užavas upe, to apskatot tuvāk, nebija izbrienama

Užavas upe

un 2.5 km attālumā no tās slējām nakts mājas. Pirms gulētiešanas uzcienājāmies ar gardumiem – Mednieku salātiem un ērķšķogām (lasītām tuvējos krūmos). Šonakt vējš īpaši plucināja telts sienas, tā pa nakti bieži modinot pat nogurušus prātus.

Dienā tika noiets maratona cienīga distance – 43 km! Tā gadījās pirmo reiz. Kājas to neaizmirsa vidēji pāris dienas.

Pēdējā vasaras mēneša pirmā diena. Šoreiz kraukļi modināja no pāris metru attāluma. Bija jāceļas, lai gan ļoti negribējās. Tai pat laikā Ventspils vairs nebija tik tālu. Diez gan gaudenā gaitā nācās vilkties uz priekšu. Diena bija vēl nejaukāka kā vakar, bet par laimi vismaz lietus tā arī negadījās. Tā vietā ar brāzmaino vēja plūsmām ik pa laikam ģīmī tika spricēts jūras ūdens. Lai sajustos nedaudz siltāk, izmantoju guļammaisu kā apmetni.

Tuvojoties mērķim

2.5 stundu nenokusuša gājiena attālumā tika satikti pirmie ekskursanti, kuri devās pretējā virzienā – uz Pāvilostu. Viņi nāca no Ventspils un cerēja maršrutu noiet 2ās dienās. Labu gabalu pirms pilsētas, tika ievēroti kaut kādi karogi plīvojam. Nobrīnījāmies, bet, pieejot tuvāk, samanījām “biezo” cilvēku izklaidēšanos, mēģinot noķert vēju savā sērfošanas uzpariktē.

Vējainas izklaides

Ventspilī tika mērots īsākais ceļš uz autoostu. Ļoti noveicās ar ierašanos autobusa Ventspils – Rīga atiešanas brīdī (16:25) un sēdvietām tajā. Nav bieži iespējams sēdēt pirmajos krēslos tieši aiz šofera. Ceļā pāri šosejai pārskrēja lapsa. Tikko apartajā laukā ganījās vismaz 20 stārķi un vārnveidīgie. “Mežāžu” brauciena pauzē, labprāt palikām sēdošā stāvoklī. Tā līdz Rīgai.

Kopā 3 dienās nostaigāts vidēji 75 km.

Turpinājums sekos (nākamgad Ventspils – Kolka).

P.S. Cita versija par to pašu