Liepāja – Palanga 2011

Tā kā tikko sevi ir pieteicis jauns gads, tad varbūt ir vērts atskatīties uz pagājušā gada spilgtākajiem piedzīvojumiem. Arī šajā emuārā vieni no biežāk skatītajiem/meklētajiem ierakstiem ir saistīti ar pārgājieniem gar Latvijas piekrasti, tāpēc pieļauju iespēju, ka kādam būs interesanti un/vai lietderīgi iepazīties ar manām gaitām.

Vairāku gadu garumā jau ir uzkrāta pieredze par šādiem pārgājieniem gar jūras malu, tāpēc kārtējā sagatavošanās nesagādāja problēmas. Līdz kā vienmēr: karšu izdrukas, geocaching atzīmes, barojoša veģetāriešu paika un ērtas kurpes, par kurām gan būs garāks stāsts.

2011 gada vasaras maršruts bija atlikušais Kurzemes piekrastes posms jeb Liepāja – Palanga. Virzienu kādā doties izvēlējās ceļabiedrs, laikam jau cerot uz zilākām debesīm, zaļāku zāli un spožāku sauli brālīgajā kaimiņzemes valstī :)

30.07.2011

Tā kā ceļojuma datumi tika noteikti jau nedēļu iepriekš, tad lielākās cerības bija ierakstīties labos laikapstākļos. Aizbraukuši Liepājā konstatējām, ka meteoroloģiskās prognozes par nelaimi bija pareizas – viscaur apmākusies debess ar pelēkiem lietus draudiem.

Otrs nepatīkams pārsteigums ilgi nelika gaidīt. Fotoaparātam izbeidzās baterijas, kuru neparedzamā uzvedība jau kādu laiku sagādāja galvas sāpes. Nofiksēts bija tikai viens kadrs. Īstenībā labi, ka tas notika turpat Liepājā nevis desmit kilometrus aiz pilsētas, jo bija iespēja uzreiz iepirkt veikalā jaunas baterijas. Pie reizes varēju uzpildīt veikalā ūdens un dienišķās maizes krājumus. Tikmēr ceļa biedram acīs iekrita kāds raibs afišas stabs ar zīmīgu vēstījumu, ja uz to skatās no īstās puses :)

Interesants floristikas uzaudzējums bija novietots pretī Liepājas Universitātei.

Garām sanāca iet arī Liepājas tirgum. Ceļabiedrs bija ievērojami nodeldējis savas līdzšinējās sandeles, tāpēc tika iegādāti jauni 44 izmēra vasaras apavi. Man jau līdz tam problēmas sagādāja abi līdzpaņemtie kurpju pāri. Sandeles bija vienā „slapjā pasākumā” izstaipījušās un neturējās labi pie kājas. Savukārt skaistās, melnās kediņas bija tikko no veikala plaukta noņemtas un nepanesami rīvēja papēžus. Tad lai kaut kā glābtu sasāpējušo situāciju, parakstījos uz ceļabiedra draudzīgo aicinājumu – kāpt 43 izmēra vīriešu sandelēs (man, starp citu, ir 39 izmēra pēdas). Paskats jau par rubli, bet ar zeķītēm nemaz tik slikti nevalkājās :)

Liepājas jūrmala nekādus dižos pārsteigumus nesagādāja. Diezgan vientulīga un vienmuļa iešana. Šur tur jūrā bija ielīdis slapināties kāds vietējais iedzīvotājs vai suns. Krastā uz mietiem žāvējās vārnas, piekrastē uzradās un pazuda pa kādai kaijai vai mazputniņam.

Taču jau iztālēm varēja sazīmēt Bernātu ragu, kurš ilgi mums bija redzamais mērķis, uz ko tiekties.

Iepretim Grīnvaltiem ievērtējām bijušo novērošanas torni – Skeletgalvu. Tur ir novietots geocaching slēpnis, bet nebija mums ne aprīkojuma, ne gribēšanas līst tur augšā.

No Bernātiem tuvojās pamatīgi pelēks mākoņu klājiens. Drīz vien dabūjām apvilkt savus pamatīgos lietusmēteļus, lai smalkpilīšu lietū neizmirktu slapji. Naski soļojot, zem lietusmēteļiem pamazām izveidojas siltumnīcas efekts. Pludmalē ik pa laikam mētājās kāda Cūkmena atstāta liecība – veci zābaki, lupatas, spuldzītes un pat televizors. Pludmalē bija izlīdis arī astoņkājis.

Tas jau nebūtu ceļojums, ja netiktu paņemts vismaz viens geocaching slēpnis. Bijām jau gandrīz padevušies, kad kā vienmēr salīdzinoši vienkāršā vietā atradām Bernātu bākas konteineri. Ceļa biedram augstie kāpieni lielākoties ir lieli pārbaudījumi, arī šoreiz.

Bernātu bāka neatrodas pašā jūras krastā, tā ir iekārtota uz mežainām kāpām, kur var atrast dažas ēdamas odziņas. Odi tikmēr uzservēja vakariņām mūsu asins smaržīgās miesas.

Drīz vien arī meklējām naktsvietu pirms Baltā kalna. Vienā diez gan šaubīgā vietā(sakrituši, veci zari apauguši ar kāpu zālēm), kuru aplūkot ieteica ceļa biedrs, pamanīju noliktu brūnu „čupu”. Kad par to skaļi paziņoju biedram, viņš konstatēja, ka „čupa” nemaz nav čupa, bet gan divas kopā saritinājušās odzes. Sajūta bij neaprakstāmi dīvaina, jo no neuzmanīgi novērtētā veidojumam nobridu tikai soļa attālumā. Tiesa Latvijas vienīgo indīgo čūsku redzēju pirmoreiz dzīvē. Telts vietu izvēlējāmies labā attālumā no odžu midzeņa, meža ceļa malā. Uzradās sveša automašīna, kas laikam jau lūkoja pēc šašlika vietas šādā sestdienas vakarā.

Sauli mēs ieraudzījām tikai pašā vakarā, kad tā jau taisījās rietēt. Sakūrām vakariņu ugunskuru, uzēdām siltas kartupeļu putras, kas pēc „sausās maizes diētas” likās ļoti garšīgas. Un tad jau sapņi par siltu vasaru un lieliem baltiem kuģiem..  :)

31.07.2011

Nākamās dienas rīts uzausa patīkami saulains un skaidrs. Brokastīs bija paglabāta sātīgā riekstu un sēklu maize. Taču tiklīdz izgājām piekrastē, mūs aplenca dzeltenas spindzeles, kuras neatkāpās ne mirkli.

Nevarēja pat nokost maizes kumosu, kad kāda nebij uzlaidusies uz maizes un turpināja tur dumji tupēt. Nelīdzēja viņu apsišana, ne trenkāšana, jo viņas bija visur un lielā vairumā! Ar laiku apradām ar neizbēgamo situāciju, bet pa rokai nācās turēt sitamo avīzi, lai vismaz no rokām un sejas tās uzmācīgās mušas aizvāktu.

Jūras malā uz iedzītiem pāļiem tusējās kormorāni un dažādas kaijas, kas vienmēr ietur pārāk pieklājīgu distanci.

Pie Jūrmalkroga uzradās liels un laipns vilku sugas suns, kurš gribēja ar mums turpmāk draudzēties un iet vienu ceļu.

No sākuma gan bij bail, kad tas lielā ātrumā skrēja mūsu virzienā. Karstums bija pieņēmies spēkā un uzradās vēlme nopeldēties jūrā. Suns nekur nepazuda un atgriezās no kāpu krūmu ekspedīcijām, lai neaicināts kopīgi dotos tālāk. Bijām nesaprašanā – ko lai ar to lielo lamzaku dara!? Par laimi pirms Jūrmalciema iepakaļus parādījās maratonistu bariņš un suns izdomāja pamest mūsu kompāniju.

Iegriezāmies Jūrmalciemā. Varēja ievērtēt dažādas laivas.

Spindzeles pat iekšzemē nelika mieru. Atradām Jūrmalciema kompakto veikalu, kurš laikam tikko bij pārcēlies uz citām telpām, tāpēc nekādas norādes nemanījām. Turpat netālu ieturējām pusdienas un vērojām mierīgo ciema dzīvi. Izdomājām aiziet līdz netālajam koktēlnieka Miķeļa Pankoka piemineklim.

No turienes gribējās paeksperimentēt ar taisnākajiem bezceļu maršrutiem un sanāca nedaudz pabristies pa aso jūrmalas zālāju.

Iztikuši piekrastē tā vien gribējām kā nosnausties. Viss jau būtu labi, ja vien nepūstu stiprs ziemeļu-ziemeļrietumu vējš, kas pat 50 cm augstumā dzenā smiltis. Vienā brīdī pamanījām, ka mums ripojot tuvojas kaut kas apaļš. Kā izrādās kādam bij aizpūsta piepūšamā bumba, kuru izmēru dēļ neņēmām līdz, bet piesējām turpat piekrastē pie koka. Pamanījām gulbjus jūrā.

Bijām nonākuši apvidū, kur tikai jūra, smiltis un mežs. No Jūrmalciema līdz Papei absolūts dabas miers un civilizācijas klusums. Pa vidu posmam pakritām aiz saguruma un sasegušies ar „smilšu segām” pagulējām diendusu.

Pēc miega piecminūtes un daudziem kilometriem tālumā iznira Papes baltā bāka.

Zem kājām – smilšu un noapaļotu akmeņu maisījums. Kāds bija pacenties ar piramīdu būvi. Pirms Papes parādījās dažādas dzīvības un uzdzīves radības :)

Sameklējām otru geocaching slēpni par godu Papes bākai. Kad bijām pabeiguši savas izdarības, uzradās divi jaunieši, kuri ložņāja gar pavedienā minēto skursteni. Tā kā jaunieši savas aktivitātes veica ļoti nekautrīgi, tad no sākuma nebija skaidrs vai tie ir parasti dauzoņas vai slēpņotāji. Turpat netālu pamanījām ne tikai savā vaļā augošas jāņogas, bet arī interesantu zīmējumu uz betona bluķa.

Izrādās Pape sastāv no trim daļām: Papes Priediengala, Papes Ķoņu ciema un pašas Papes. Vajadzēja tikt pāri Papes kanālam. Ceļa malā bij uzauguši garšīgi bumbieri un ne tik garšīgi āboli. Nemaz nerāvāmies atpakaļ pie jūras, tāpēc gribējām iziet cauri visam Papes Ķoņuciemam, bet neizdevās. Kādam atkal vajadzēja uzkundzēties ar savu privātīpašuma nožogojumu. Ievērtējām glītu zvejnieku sētu Ķoņuciemā un ekskluzīvo Hiltona hoteli :)

Ap plkst. deviņiem iznācām jūrmalā. Tikko redzētais un apēstais bij nedaudz iejūsminājis ceļotājus un negribējām mest mieru kātošanai. Iepretim Nidas purvam pašā jūras malā gulēja mazs zalktis, kurš te iespējams bij atšļūcis no purva.

Purva pusē augājs vairs nebij ierastās priedes, bet gan niedru lauki cilvēka augstumā.

Šad tad bij aizdomas, ka pa tām šuherē kāda radība. Par Lietuvas tuvošanos ziņoja ar rakstiskiem brīdinājumiem pludmalē :)

Palika pavisam tumšs, bet cilvēki kā par nelaimi visu laiku staigāja un nebij īsti nomaļas vietas, kur taisīt naktsmītni. Tikām līdz pašai Nidai, kad ceļa biedrs pamanīja, ka trūkst viena vecā sandele. Tās viņš pārmaiņas pēc ejot ar basām kājām, bij piestiprinājis pie somas aizmugurē. Draugs devās atpakaļceļā ar cerību atrast veco tupeli, bet bez rezultātiem. Tikmēr uzgāju piemērotu vietu guļvietai, uzcēlu telti un pa tumsu taisījos uz gulēšanu. Biedrs pārnāca, nolādēja palikušo kurpi(kura droši vien ar pazudošo bij saplānojusi šo sabotāžu :)), sataisījām vakariņas un likāmies slīpi. Bija noiets vairāk kā 36 km.

01.08.2011

Pirmā augusta diena iesākās ar: „Labas dienas!” Mūs uzmodināja neapmierināts lietuviešu saimnieks, kurš gribēja, lai mēs pēc stundas pazustu no it kā viņam piederošās jūrmalas kāpu zemes. Tā kā bez Labas dienas! neko vairāk lietuviski arī nezinājām, tad pārējā komunikācija notika krievu valodā. Taisījāmies un burkšķēdami gājām prom.

Rīts bij apmācies un vēss. Pēc apmēram 500 m sasniedzām Lietuvas – Latvijas robežstabus.

Arī šai vietā kāds pirms manis bij pasteidzies izlikt slēpni, kuru ilgi meklējām, bet tomēr atradām labi paslēptu.

Jau iztālēm varēja pamanīt Būtiņģes lielos dūmeņus. Būtiņģē ievērojām lielus lietuviešu atpūtnieku pūļus un plašas iespējas palikt šeit kādā vasaras būdiņā pa nakti. Pamanījām interesantu bāku pie bērnu rotaļu laukuma :)

No Būtiņģes līdz Palangai cilvēki bij visur. Bez kaijām, ievērojām tilbīti.

Lai krāšņotu dzīvi, apmeklējām vienu geochaching slēptuvi – The edge of the world. Tur nācās gaidīt piemērotu brīdi konteinera paņemšanai, jo uz attiecīgā soliņa pūtās tēvs ar diviem dēliem, kuri izskatījās, ka negribēja kustēt prom. Pacietība un gaidīšana attaisnojās. Kopumā Lietuvas piejūras ejamais gabals nelikās īpaši saistošs.

Tikuši nedaudz aiz Palangas lidostas, sākām bēgšanu no mākoņa, kurš virzījās šurp no ziemeļiem. Paši lietuvieši nelikās traucēties par tuvojošos gāzienu. Mēs gan apvilkām svarīgos lietus mēteļus un cilpojām uz priekšu. Viens tantuks pat gribēja zināt kur mēs tādus plašķus esam dabūjuši :) Līdz ar ieiešanu Palangā, mūs sveica lietus duša. Vēl tagad atceros to slapjo un nepatīkamo sajūta. Palangas centrā uzēdām pusdienas. Tur mūsu angļu valodu īsti nesaprata un grapefruit juice vietā atnesa grape juice :)

Izrādās, ka no Palangas uz Liepāju var aizbraukt, samaksājot par biļeti arī latos turpat uz vietas – autobusa šoferim. Autobusā atplīsām. Pamodos no autobusa kratīšanās, kad tas bija šķērsojis Latvijas robežu un traucās pa mūsu sliktajiem asfalta ceļiem. Bet tas netraucēja priecāties par atgriešanos „mājās”. Liepājā uzcienājāmies ar debešķīgi garšīgiem frī kartupeļiem un atpakaļceļā uz Rīgu nolēmām nekļūt par zaķiem :)