You are currently browsing the tag archive for the ‘ceļojums’ tag.

Tā kā tikko sevi ir pieteicis jauns gads, tad varbūt ir vērts atskatīties uz pagājušā gada spilgtākajiem piedzīvojumiem. Arī šajā emuārā vieni no biežāk skatītajiem/meklētajiem ierakstiem ir saistīti ar pārgājieniem gar Latvijas piekrasti, tāpēc pieļauju iespēju, ka kādam būs interesanti un/vai lietderīgi iepazīties ar manām gaitām.

Vairāku gadu garumā jau ir uzkrāta pieredze par šādiem pārgājieniem gar jūras malu, tāpēc kārtējā sagatavošanās nesagādāja problēmas. Līdz kā vienmēr: karšu izdrukas, geocaching atzīmes, barojoša veģetāriešu paika un ērtas kurpes, par kurām gan būs garāks stāsts.

2011 gada vasaras maršruts bija atlikušais Kurzemes piekrastes posms jeb Liepāja – Palanga. Virzienu kādā doties izvēlējās ceļabiedrs, laikam jau cerot uz zilākām debesīm, zaļāku zāli un spožāku sauli brālīgajā kaimiņzemes valstī :)

30.07.2011

Tā kā ceļojuma datumi tika noteikti jau nedēļu iepriekš, tad lielākās cerības bija ierakstīties labos laikapstākļos. Aizbraukuši Liepājā konstatējām, ka meteoroloģiskās prognozes par nelaimi bija pareizas – viscaur apmākusies debess ar pelēkiem lietus draudiem.

Otrs nepatīkams pārsteigums ilgi nelika gaidīt. Fotoaparātam izbeidzās baterijas, kuru neparedzamā uzvedība jau kādu laiku sagādāja galvas sāpes. Nofiksēts bija tikai viens kadrs. Īstenībā labi, ka tas notika turpat Liepājā nevis desmit kilometrus aiz pilsētas, jo bija iespēja uzreiz iepirkt veikalā jaunas baterijas. Pie reizes varēju uzpildīt veikalā ūdens un dienišķās maizes krājumus. Tikmēr ceļa biedram acīs iekrita kāds raibs afišas stabs ar zīmīgu vēstījumu, ja uz to skatās no īstās puses :)

Interesants floristikas uzaudzējums bija novietots pretī Liepājas Universitātei.

Garām sanāca iet arī Liepājas tirgum. Ceļabiedrs bija ievērojami nodeldējis savas līdzšinējās sandeles, tāpēc tika iegādāti jauni 44 izmēra vasaras apavi. Man jau līdz tam problēmas sagādāja abi līdzpaņemtie kurpju pāri. Sandeles bija vienā „slapjā pasākumā” izstaipījušās un neturējās labi pie kājas. Savukārt skaistās, melnās kediņas bija tikko no veikala plaukta noņemtas un nepanesami rīvēja papēžus. Tad lai kaut kā glābtu sasāpējušo situāciju, parakstījos uz ceļabiedra draudzīgo aicinājumu – kāpt 43 izmēra vīriešu sandelēs (man, starp citu, ir 39 izmēra pēdas). Paskats jau par rubli, bet ar zeķītēm nemaz tik slikti nevalkājās :)

Liepājas jūrmala nekādus dižos pārsteigumus nesagādāja. Diezgan vientulīga un vienmuļa iešana. Šur tur jūrā bija ielīdis slapināties kāds vietējais iedzīvotājs vai suns. Krastā uz mietiem žāvējās vārnas, piekrastē uzradās un pazuda pa kādai kaijai vai mazputniņam.

Taču jau iztālēm varēja sazīmēt Bernātu ragu, kurš ilgi mums bija redzamais mērķis, uz ko tiekties.

Iepretim Grīnvaltiem ievērtējām bijušo novērošanas torni – Skeletgalvu. Tur ir novietots geocaching slēpnis, bet nebija mums ne aprīkojuma, ne gribēšanas līst tur augšā.

No Bernātiem tuvojās pamatīgi pelēks mākoņu klājiens. Drīz vien dabūjām apvilkt savus pamatīgos lietusmēteļus, lai smalkpilīšu lietū neizmirktu slapji. Naski soļojot, zem lietusmēteļiem pamazām izveidojas siltumnīcas efekts. Pludmalē ik pa laikam mētājās kāda Cūkmena atstāta liecība – veci zābaki, lupatas, spuldzītes un pat televizors. Pludmalē bija izlīdis arī astoņkājis.

Tas jau nebūtu ceļojums, ja netiktu paņemts vismaz viens geocaching slēpnis. Bijām jau gandrīz padevušies, kad kā vienmēr salīdzinoši vienkāršā vietā atradām Bernātu bākas konteineri. Ceļa biedram augstie kāpieni lielākoties ir lieli pārbaudījumi, arī šoreiz.

Bernātu bāka neatrodas pašā jūras krastā, tā ir iekārtota uz mežainām kāpām, kur var atrast dažas ēdamas odziņas. Odi tikmēr uzservēja vakariņām mūsu asins smaržīgās miesas.

Drīz vien arī meklējām naktsvietu pirms Baltā kalna. Vienā diez gan šaubīgā vietā(sakrituši, veci zari apauguši ar kāpu zālēm), kuru aplūkot ieteica ceļa biedrs, pamanīju noliktu brūnu „čupu”. Kad par to skaļi paziņoju biedram, viņš konstatēja, ka „čupa” nemaz nav čupa, bet gan divas kopā saritinājušās odzes. Sajūta bij neaprakstāmi dīvaina, jo no neuzmanīgi novērtētā veidojumam nobridu tikai soļa attālumā. Tiesa Latvijas vienīgo indīgo čūsku redzēju pirmoreiz dzīvē. Telts vietu izvēlējāmies labā attālumā no odžu midzeņa, meža ceļa malā. Uzradās sveša automašīna, kas laikam jau lūkoja pēc šašlika vietas šādā sestdienas vakarā.

Sauli mēs ieraudzījām tikai pašā vakarā, kad tā jau taisījās rietēt. Sakūrām vakariņu ugunskuru, uzēdām siltas kartupeļu putras, kas pēc „sausās maizes diētas” likās ļoti garšīgas. Un tad jau sapņi par siltu vasaru un lieliem baltiem kuģiem..  :)

31.07.2011

Nākamās dienas rīts uzausa patīkami saulains un skaidrs. Brokastīs bija paglabāta sātīgā riekstu un sēklu maize. Taču tiklīdz izgājām piekrastē, mūs aplenca dzeltenas spindzeles, kuras neatkāpās ne mirkli.

Nevarēja pat nokost maizes kumosu, kad kāda nebij uzlaidusies uz maizes un turpināja tur dumji tupēt. Nelīdzēja viņu apsišana, ne trenkāšana, jo viņas bija visur un lielā vairumā! Ar laiku apradām ar neizbēgamo situāciju, bet pa rokai nācās turēt sitamo avīzi, lai vismaz no rokām un sejas tās uzmācīgās mušas aizvāktu.

Jūras malā uz iedzītiem pāļiem tusējās kormorāni un dažādas kaijas, kas vienmēr ietur pārāk pieklājīgu distanci.

Pie Jūrmalkroga uzradās liels un laipns vilku sugas suns, kurš gribēja ar mums turpmāk draudzēties un iet vienu ceļu.

No sākuma gan bij bail, kad tas lielā ātrumā skrēja mūsu virzienā. Karstums bija pieņēmies spēkā un uzradās vēlme nopeldēties jūrā. Suns nekur nepazuda un atgriezās no kāpu krūmu ekspedīcijām, lai neaicināts kopīgi dotos tālāk. Bijām nesaprašanā – ko lai ar to lielo lamzaku dara!? Par laimi pirms Jūrmalciema iepakaļus parādījās maratonistu bariņš un suns izdomāja pamest mūsu kompāniju.

Iegriezāmies Jūrmalciemā. Varēja ievērtēt dažādas laivas.

Spindzeles pat iekšzemē nelika mieru. Atradām Jūrmalciema kompakto veikalu, kurš laikam tikko bij pārcēlies uz citām telpām, tāpēc nekādas norādes nemanījām. Turpat netālu ieturējām pusdienas un vērojām mierīgo ciema dzīvi. Izdomājām aiziet līdz netālajam koktēlnieka Miķeļa Pankoka piemineklim.

No turienes gribējās paeksperimentēt ar taisnākajiem bezceļu maršrutiem un sanāca nedaudz pabristies pa aso jūrmalas zālāju.

Iztikuši piekrastē tā vien gribējām kā nosnausties. Viss jau būtu labi, ja vien nepūstu stiprs ziemeļu-ziemeļrietumu vējš, kas pat 50 cm augstumā dzenā smiltis. Vienā brīdī pamanījām, ka mums ripojot tuvojas kaut kas apaļš. Kā izrādās kādam bij aizpūsta piepūšamā bumba, kuru izmēru dēļ neņēmām līdz, bet piesējām turpat piekrastē pie koka. Pamanījām gulbjus jūrā.

Bijām nonākuši apvidū, kur tikai jūra, smiltis un mežs. No Jūrmalciema līdz Papei absolūts dabas miers un civilizācijas klusums. Pa vidu posmam pakritām aiz saguruma un sasegušies ar „smilšu segām” pagulējām diendusu.

Pēc miega piecminūtes un daudziem kilometriem tālumā iznira Papes baltā bāka.

Zem kājām – smilšu un noapaļotu akmeņu maisījums. Kāds bija pacenties ar piramīdu būvi. Pirms Papes parādījās dažādas dzīvības un uzdzīves radības :)

Sameklējām otru geocaching slēpni par godu Papes bākai. Kad bijām pabeiguši savas izdarības, uzradās divi jaunieši, kuri ložņāja gar pavedienā minēto skursteni. Tā kā jaunieši savas aktivitātes veica ļoti nekautrīgi, tad no sākuma nebija skaidrs vai tie ir parasti dauzoņas vai slēpņotāji. Turpat netālu pamanījām ne tikai savā vaļā augošas jāņogas, bet arī interesantu zīmējumu uz betona bluķa.

Izrādās Pape sastāv no trim daļām: Papes Priediengala, Papes Ķoņu ciema un pašas Papes. Vajadzēja tikt pāri Papes kanālam. Ceļa malā bij uzauguši garšīgi bumbieri un ne tik garšīgi āboli. Nemaz nerāvāmies atpakaļ pie jūras, tāpēc gribējām iziet cauri visam Papes Ķoņuciemam, bet neizdevās. Kādam atkal vajadzēja uzkundzēties ar savu privātīpašuma nožogojumu. Ievērtējām glītu zvejnieku sētu Ķoņuciemā un ekskluzīvo Hiltona hoteli :)

Ap plkst. deviņiem iznācām jūrmalā. Tikko redzētais un apēstais bij nedaudz iejūsminājis ceļotājus un negribējām mest mieru kātošanai. Iepretim Nidas purvam pašā jūras malā gulēja mazs zalktis, kurš te iespējams bij atšļūcis no purva.

Purva pusē augājs vairs nebij ierastās priedes, bet gan niedru lauki cilvēka augstumā.

Šad tad bij aizdomas, ka pa tām šuherē kāda radība. Par Lietuvas tuvošanos ziņoja ar rakstiskiem brīdinājumiem pludmalē :)

Palika pavisam tumšs, bet cilvēki kā par nelaimi visu laiku staigāja un nebij īsti nomaļas vietas, kur taisīt naktsmītni. Tikām līdz pašai Nidai, kad ceļa biedrs pamanīja, ka trūkst viena vecā sandele. Tās viņš pārmaiņas pēc ejot ar basām kājām, bij piestiprinājis pie somas aizmugurē. Draugs devās atpakaļceļā ar cerību atrast veco tupeli, bet bez rezultātiem. Tikmēr uzgāju piemērotu vietu guļvietai, uzcēlu telti un pa tumsu taisījos uz gulēšanu. Biedrs pārnāca, nolādēja palikušo kurpi(kura droši vien ar pazudošo bij saplānojusi šo sabotāžu :)), sataisījām vakariņas un likāmies slīpi. Bija noiets vairāk kā 36 km.

01.08.2011

Pirmā augusta diena iesākās ar: „Labas dienas!” Mūs uzmodināja neapmierināts lietuviešu saimnieks, kurš gribēja, lai mēs pēc stundas pazustu no it kā viņam piederošās jūrmalas kāpu zemes. Tā kā bez Labas dienas! neko vairāk lietuviski arī nezinājām, tad pārējā komunikācija notika krievu valodā. Taisījāmies un burkšķēdami gājām prom.

Rīts bij apmācies un vēss. Pēc apmēram 500 m sasniedzām Lietuvas – Latvijas robežstabus.

Arī šai vietā kāds pirms manis bij pasteidzies izlikt slēpni, kuru ilgi meklējām, bet tomēr atradām labi paslēptu.

Jau iztālēm varēja pamanīt Būtiņģes lielos dūmeņus. Būtiņģē ievērojām lielus lietuviešu atpūtnieku pūļus un plašas iespējas palikt šeit kādā vasaras būdiņā pa nakti. Pamanījām interesantu bāku pie bērnu rotaļu laukuma :)

No Būtiņģes līdz Palangai cilvēki bij visur. Bez kaijām, ievērojām tilbīti.

Lai krāšņotu dzīvi, apmeklējām vienu geochaching slēptuvi – The edge of the world. Tur nācās gaidīt piemērotu brīdi konteinera paņemšanai, jo uz attiecīgā soliņa pūtās tēvs ar diviem dēliem, kuri izskatījās, ka negribēja kustēt prom. Pacietība un gaidīšana attaisnojās. Kopumā Lietuvas piejūras ejamais gabals nelikās īpaši saistošs.

Tikuši nedaudz aiz Palangas lidostas, sākām bēgšanu no mākoņa, kurš virzījās šurp no ziemeļiem. Paši lietuvieši nelikās traucēties par tuvojošos gāzienu. Mēs gan apvilkām svarīgos lietus mēteļus un cilpojām uz priekšu. Viens tantuks pat gribēja zināt kur mēs tādus plašķus esam dabūjuši :) Līdz ar ieiešanu Palangā, mūs sveica lietus duša. Vēl tagad atceros to slapjo un nepatīkamo sajūta. Palangas centrā uzēdām pusdienas. Tur mūsu angļu valodu īsti nesaprata un grapefruit juice vietā atnesa grape juice :)

Izrādās, ka no Palangas uz Liepāju var aizbraukt, samaksājot par biļeti arī latos turpat uz vietas – autobusa šoferim. Autobusā atplīsām. Pamodos no autobusa kratīšanās, kad tas bija šķērsojis Latvijas robežu un traucās pa mūsu sliktajiem asfalta ceļiem. Bet tas netraucēja priecāties par atgriešanos „mājās”. Liepājā uzcienājāmies ar debešķīgi garšīgiem frī kartupeļiem un atpakaļceļā uz Rīgu nolēmām nekļūt par zaķiem :)

Advertisements

2010. gada 6. jūlijā braucām uz Ventspili. Uz vietu līdz kurai gar jūru bijām gājuši divus pagājušos gadus. Kopējais un galvenais mērķis ir pamazām noiet 490 km garo Latvijas jūras piekrasti. Šoreiz bija plānots aizstaigāt līdz Kolkai, vietai, kur tiekas Baltijas jūra (Dižjūra) un Rīgas jūras līcis (Mazjūra).

Lielākās raizes ceļojuma plānojumā sagādāja pārtikas nodrošinājums. Pēc iepriekšējas izpētes un informācijas uzkrāšanas, visā aptuveni 90 km garajā posmā no Ventspils līdz Kolkai vienīgi Mazirbē darbojās pārtikas veikals. Protams, veikali bija un ir arī pašā Kolkā un Ventspilī. Līdz ar to līdzi tika ņemtas smagas ceļojuma somas ar visu vajadzīgo. Ļoti noderēja vecā, jau vairākus gadus kalpojusī, ceļojumu soma un pārējie atribūti (guļammaisi, cepure utml.). Lai nodrošinātu komandu ar aizsardzību pret sauli, ziedoju savu veco nagcepuri biedram, bet pati personīgi sev iepirku jaunu hūti. Pēc tam ieraudzīju uz birkas, ka tā ir no 100% papīra! :)

Ventspilī iebraucām ap pulkstens 10iem no rīta. Pārventā laikam tika labota Kurzemes iela, līdz ar to izsēdāmies Kustes dambī. Uzreiz vilkāmies līdz pirmajam ievērības cienīgajam objektam – Ventspils dzelzceļa stacijai. Tā bija samērā līdzīga Jūrmalas koka stacijām tikai, manuprāt, vientuļāka. Turklāt tur netālu var atrast mazmājiņu, kur spiedīgu vajadzību gadījumā var pakavēties.

Ventspils centrs neietilpa mūsu ceļojuma plānos un tāpēc devāmies vien Z, ZR virzienā. Uz jūru. Bet pirms tam bija obligāts pasākums veikalā. Iepirkšanās. Pēc tās, dodoties ar kājām tālāk, nācās izjust kā smagā soma, ar ūdeņu krājumiem (3 L diviem cilvēkiem uz divām dienām), spiež plecus un kājas.

Tā kā jau kādu laiku šad tad iznāca piebiedroties kaislīgiem geokešu (www.geocaching.com) meklētājiem, tad šoreiz slēpņu meklēšana bija iecerēta visā maršuta garumā, arī Pārventā. Pirmais tika sekmīgi sameklēts un atrasts pie interesantās strūklakas ar nosaukumu „Kāpu priede” (Lidotāju ielas galā).

Tālāk pa Talsu ielu soļojām līdz kā mums šķita Kaiju ielai. Pārventas centrs bija sakopts un apcirpts pēc labākās sirdsapziņas, taču, virzoties vairāk uz pilsētas nomali, mājas vairs nebija tā vizuāli uzlabotas. Jukumciema mazdārziņu rajonā meklējām nākamo slēpni, bet neatradām.

Uzradās tikai neganti un asinskāri odu bari. Meklēšana notika bez GPS aparāta un tas diemžēl bieži vien pietrūka, lai atvieglotu pielietotās pūles šai spēlei.

Izbradājušies pa zāli un brikšņiem, vilkāmies uz jūru. Vienkārši sekojām vietējiem, kuri noteikti gāja peldēties. Vecais Staldzenes ceļš vijās gar milzīgu Ventspils Naftas industriālo kompleksu. Blakus smilšainajam ceļam mežā varēja pamieloties ar pirmajām mellenēm un zemenēm, kas pagaidām bija vienīgais prieks. Karstums paņēma visus entuziasma spēkus.

Beidzot nonācām pie jūras.

Apkārt dzirdēja galvenokārt krievu valodu, kas, kā vienmēr, nemaz nepriecēja. Biedrs apsvēra iespēju doties uz nekad neapmeklēto Ventspils Ziemeļu molu ar kājām, bet tas prasītu pārāk daudz mana laika un pacietības, tāpēc tas nenotika.

Virzījāmies uz Z gar jūru. Izbrīnu sagādāja neaugstie, melnie krasti līdz Zemstrauta upītei (netālo no Staldzenes), kuri varēja rasties, urgām slapjos gadalaikos tekot un sanesot kūdrainu augsni no tuvējiem purviem un mitrainēm.

Zemstrauta upīte pie ietekas jūrā veidoja nelielu ūdenskrituma kaskādi.

Drīz vien nevarēja nepamanīt Staldzenes stāvkrastus, kuri, kā stāsta gudri cilvēki, atkāpjoties par vairākiem (2 – 3.5) metriem gadā. Netālu no centrālās ejas uz Staldzeni bija ar zaļu drānu apvilkta celtne, kas izskatījās nedaudz pēc bākas un nedaudz pēc baznīcas.

Savukārt Būšnieku bāku pamanījāmies neievērot. Iespējams, bijām aizrāvušies ar citām aktivitātēm un novērojumiem. Pie Lošupes bija pusdienu pauze. Pie pašas jūras sauļojās kāda mūsos dikti ieinteresēta ģimenīte. Biedrs tikmēr noskaidroja, ka Staldzenē nav veikali un nevar iepirkties, lai kā to gribētos. Tikmēr tapa vienīgais šī pārgājiena ar roku vizualizētais moments.

Turpinot ceļu, piekraste palika oļaināka un stāvkrasts vairs nebija tik izteikts kā pie Staldzenes. Īsti nepatika plašā piekrastes josla ar vientulīgo akmeņu klājumu un attālo kāpu-meža zonu.

Protams, mūs ar savu klātbūtni pagodināja arī vairāki krauklīšu bari, kuri šai gada laikā cītīgi apmācīja savu jauno paaudzi daudzās dzīves gudrībās. Piekrastē mēdza tusēties lielo ķīru bari. Putni no mums periodiski laidās un tipināja prom pa gabaliņam uz priekšu. Un, kā mums šķita, nebeidza par to gauži šķendēties. Šur tur pa piekrasti mežonīgā ātrumā aiztipināja un īpašā veidā šūpojās tārtiņi vai arī aizspurdza baltās cielavas. Bieži varēja manīt jaunos putnu mazuļus.

Jaunupe nesagādāja nekādas problēmas to pārbrist. Biedrs izcēlās ar savu nepatiku pret kāju apslapināšanu (un vispār pret ūdeni kā tādu!) un lielākai daļai šādu upīšu atrada veidu kā to šķērsot sausā veidā.

Ovišraga bāka bija tik neizteiksmīga, ka nemaz nemēģinājām to savā aparātā iemūžināt. Tai laikā bija jau radušās bažas par tuvojošos lietu. Pus deviņos jau ietināmies savos krāsainajos lietus mēteļos un priecājāmies, ka nelīst stipri, bet tikai smidzina.

Prieks bija arī par savu zilo kovboju platmali, kas ne tikai aizturēja daļu lietus mitruma, bet arī savaldīja manus vienmēr plīvojošos matus. Gribēdams sasildīties, biedrs atklāja, ka mājās nelaimīgi ir aizmirsusies jaka. Šoreiz lietus bija ierēķināts pārgājienā. Vispār laika prognozes mistiskā kārtā bija ļoti atbilstošas reālajai situācijai.

Netālu no Ovišiem arī meklējām naktsmītnes vietu. Viegli nenācās, jo gandrīz visur kāpu zonā bija uzbāzīgo un kodīgo skudru šosejas. Šīs radības pārgājienā krietni apnika un krita uz nerviem. Silti nebija un līdām teltī sildīties. Novērojām saulrietu caur telts „durvīm” un likāmies slīpi.

Rīts rādījās mākoņains un vējains. Nācās sarosīties un žigli kustēties uz priekšu. Biedrs aizmirstās jakas vietā lietoja guļammaisa apmetni. Man, par nelaimi, sāpēja kreisās kājas viduspēda, kas tikai pēc iestaigāšanās ļāva mazliet aizmirst par trulajām sāpēm. Šeit laikam uzskatāmi parādās kājas nebrīves jeb apavošanas sekas.

Šķērsojām mazo Olderupīti

un pēc tās ieturējām kārtīgākas brokastis. Piekrastē izskalotas bieži varēja atrast spuldzītes.

Pamanījām, ka tālumā mazs lapsēns mielojās ar beigtu putnu, bet, mums tuvojoties, tas pazuda krūmos. Nākamā šķērsojamā upe bija Lūžņa, kuras tuvumā uzturējās dzīvs Sāmsalas pīles eksemplārs.

Izrādījās, ka apiet mazās upes pie pašas ietekas jūrā bieži vien ir visvieglāk. Jau pa gabalu varējām saskatīt balto Miķeltorņa bāku un vēl kaut kādu uzparikti.

Pirms Nabeļvalka piekrastē bija ierīkotas metāla šūpoles, kur, pēc baltajiem klekšiem spriežot, mēdza uzsēsties arī putni. Izlēmām pusdienlaikā kāpās nosnausties, kas sanāca diezgan veiksmīgi, jo saule nekarsēja, bet aiz mākoņiem viegli sildīja.

Pēc tam, ieēduši pusdienas, devāmies uz Miķeļtorni jeb Pizi. Pamaldījāmies pa apdzīvoto māju takām un ceļiem līdz sasniedzām pašu bāku. Tā gan atradās privātīpašumā aiz žoga, bet vismaz bija sakopta. Vispār pie Miķeļtorņa bākas atradās diezgan glītas, senatnīgas ēkas un kādreizējie atpūtas kompleksi. Kā arī vienkārša, bet cēla baznīca.

Nesekmīgi meklējām geokešu pie Pizes kapiem, kas veltīts „lībiešu ķēniņam” Uldrikim Kapbergam. Krūmos un mežā uzbruka odi un ērču bari. Sajūta bija briesmīga, kad mums pa kājām un rokām rāpoja vairākas ērces. Pat mellenes nevarēja ieēst, kad jau visās plikajās vietās kāds dūra un sūca. Turklāt manu sašutumu pastiprināja satikšanās uz meža ceļa ar gulošu, lielu zalkti, kuram gandrīz uzkāpu uz galvas.

Visu šo meža ceļu no Pizes kapiem līdz jūrmalai (gar Bērziņu, Krūmiņu u.c. viensētām) kāvāmies ar odiem. Patīkama bija tikšanās ar jūras vējiem.

Virzoties tālāk, redzējām kā kāds vīrietis novilka bikses un jau gribēja doties kailpeldē, bet, mūs ieraugot, pārdomāja. Izrādās, viņš gribēja ar mums pārmīt dažus vārdus. Un mēs arī, jo vajadzēja uzzināt kaut ko vairāk par Lielirbes trošu tiltu. Pirms pārgājiena biju lasījusi ceļojuma aprakstu, kurā tika minēts, ka tāds tilts pastāvot. Arī aerofoto attēls par to liecināja, tikai vairs neatcerējos precīzi kurā vietā tilts uzsliets pār Irbes upi. Papildus vīrietis-zvejnieks pajokoja par mūsu bezgŗādīgo stāvokli un laipni stāstīja gan par sevi, gan par mūs interesējošo maršrutu.

Devāmies uz Dižkalna tornīti.

Tur laikam ir privātīpašuma teritorija ar aizsāktiem būvdarbiem atpūtas kompleksa atjaunošanai, taču cilvēku gan nevienu nemanījām. Sekojot meža ceļam, nonācām līdz Padomju laikā izveidotā piekrastes robežposteņa paliekām. Arī tur bija ieslēpts viens geokešs, bet negribējās to bez GPS vairs meklēt, turklāt odi.. Arī, raiti ejot, tie nelika mieru un koda pat auss galiņā. Krustojumā nolēmām doties gar paralēlo ceļu Irbei uz jūru. Tādā veidā domājām aiziet līdz mistiskajam trosu tiltam. Jo vairāk tuvojāmies jūrai, jo skaidrāk sāku saprast, ka tilts ir izbēdzis no mūsu ciešā redzes loka. Kā vēlāk noskaidroju, tad uz tiltu no kreisā Irbes upes krasta ved taciņa no “Irbes” mājām. Taciņu ievēroju, tikai prātā nenāca pārbaudīt tik sīku vienību, bet laikam vajadzēja gan!

Līdz ar to aizgājām līdz jūrai un, sapīkuši par neveiksmi, gatavojāmies jau pārlaist nakti Irbes upes kreisajā krastā.

Līdz šejienei bija ievilkta pat telefona līnija. Biedrs izdomāja uzkāpt tuvējā novērošanas tornītī, kurš neesot bijis pārāk stabils.

No turienes varēja redzēt vairākus laivotājus, kuri piekrita mūs pārvizināt pāri Irbes upei. Liels paldies slovāku tūristiem, kuri te lielā pulkā jau otro gadu pēc kārtas brīvdienās atpūtās un baudīja fantastiskos saulrietus!! Arī mēs vienu tādu nofiksējām.

Upes šķērsošana bija bailīga, jo darījām to ar kanoe tipa laivu, kura uzairējot dikti zvāļojās. Bijām nezisakāmi laimīgi par šādu negaidītu veiksmi tikt Irbes upes labajā krastā!

Tā kā sen jau bija noieta dienas norma (virs 30 km), tad nedaudz distancējāmies no tūristu pulkiem un pirms Nabalgrāvja jau ierīkotā atpūtas vietā, ietaisījāmies uz naktsmītni. Izrādījās, ka sāpošā pēda pēc šādas soļošanas vairs īpaši nesāpēja. Kūrām ugunskuru, vārījām siltu ēdienu, vērojām aizpeldošo Tallinku, un sildījāmies, jo vējš nepārtraukti pūta savu pūšamo. Telefoniski arī uzzinājām otro 2010. gada futbola Pasaules kausa pusfināla dalībnieci – Spāniju.

Rīta agrumā virs telts skaļi sasaucās un laidelējās kraukļu ģimene. Pēc pāris stundām pamostoties, pamanīju pa roku rāpojošu ērci un miegs vairs nebija nevienā acī. Cēlāmies pus9os. Brokastīs – āboli. Priekšā vēl vismaz 20 km.

Ķikans bija brangs grāvis, bet pie pašas ietekas jūrā to varēja mierīgi pārlēkt.

Pēc Sīkraga sekoja brokastu pauze un vēlēšanās ātrāk nokļūt Mazirbē.

Tikuši tur, metāmies veikalā sapirkties dzeramo un saldējumu. Veikals izrādījās ar samērā plašu preču sortimentu un turklāt pircējiem atvērts no 9iem rītā līdz 9iem vakarā.

Tur, stāvot rindā, mūs kā soļotājus atpazina un uzrunāja vietējais vīrietis, kurš interesējās, kā esam tikuši pāri Irbes upei. Iegūtos veikala labumus tiesājām turpat uz tuvējā soliņa. Pa to laiku atbrauca vietējā pastniece ar Ņivu un sadalīja pastu. Vēlāk viņu ievērojām arī Kolkā. Apskatījām Līvu tautas namu, lielo tīklu šķūni un tad devāmies uz laivu kapsētu.

Tur ātri atradām geokešu un netālu gribējām atrast arī nākamo.

Nācās rāpties vairāk kā 10 m augstā novērošanas tornī, kuram dēļu grīdas bija sākušas maitāties. Sajūtas nebija patīkamas, lai arī no tā pavērās tālāki skati uz piekrasti. Atmetām ar roku šim pasākumam un devāmies ceļā.

Pārmaiņas pēc saule tajā dienā sildīja un varēja izģērbties plānākās drēbēs. Netikām līdz Košragam, jo gribējās diendusu, kura šoreiz iznāca apvienojumā ar saules peldēm. Jāsaka, ka slapjo nopeldēšanos tā arī neiznāca iekļaut veiktajās aktivitātēs. Zvilnot kāpās, redzējām kā pa pludmali aizbrauc un ar malkas kravu atbrauc traktors, saukts arī par draņķi.

Pie Pitraga smiltīs sadzītie pāļi divās paralēlās rindās un jūra veidoja skaistu kompozīciju.

Nereti piekrastē bija sastopamas jaunākas vai vecākas koka un metāla laivas. Ik pa laikam vajadzēja atpūsties, jo bija jau iestājies vispārējs fiziski morāls pagurums. Pamanījām Saunraga bāku.

Pie Vaides joprojām bija saglabājušies Jāņu svētku atribūti (smiltīs iebakstītas meijas). Šķērsojām Vecročupi un jau sākām nopietni domāt par naktsmītnes iekārtošanu. Posms no Vecročupes līdz pašam Kolkas ragam ir vientulīgs un cilvēku neapdzīvots. Smiltīs šad tad varēja pamanīt kāda meža zvēra kāju nospiedumus.

Naktsmītni iekārtojām meža tuvumā, kur arī varēja samanīt kādreizējās zvēru pastaigas.

Dumbrkalna mežos bija daudz brūkleņu, bet šajā gada laikā tās vēl nebija gatavas, tāpēc nekādas ogu dzīres neiznāca. Pamatīgas problēmas sagādāja ugunskura iekuršana. No vējiem bija auksti. Teltī arī neizdevās sasildīties un neatlika nekas cits kā uzkurt sārtu. Atkal pa jūru uz Stokholmu aizlīgoja Tallink prāmis.

Siltas vakariņas nelīdzēja un mums pa nakti nācās draudzīgi saspiesties, lai kaut cik sasildītos. Kā atpestīšana nāca rīts ar sauli.

9. jūlija lielākais pārsteigums bija no telts novērotais lidojošs liels, brūnraibs putns, kuru diemžēl neiznāca nobildēt. Vēlāk, izpētot www.putni.lv mājaslapu ar Latvijā satopamajiem putniem, nonācām pie secinājuma, ka tas bija neviens cits kā jūras ērglis, jo izmēros bija vismaz divreiz lielāks nekā bieži redzētās melnspārnu kaijas.

Naski soļojām pēdējos pāris kilometrus līdz Kolkas ragam. Tālumā varēja ievērot jūrā uzstādīto Kolkas bāku.

Pie Kolkas raga jau rosījās tūristu pulciņi. Iespēru vienu kāju Baltijas jūrā un otru Rīgas jūras līcī, lai gan tās formālās robežas protams ir pilnīgi neuzskatāmas. Tikai, salīdzinot ar Baltijas jūras piekrasti, RJL pusē vēja praktiski nebija. Vecās Kolkas raga bākas (16. gs celtās) drupu vietā geokešu neatradām, bet par mierinājumu vismaz varējām pa ceļam uz Kolkas autobusa pieturu, pamieloties ar mellenēm. RJL peldējās gulbju bars.

Veiksmīgi tikām līdz autobusa pieturai (un pēc tam tālāk uz mājām) un šeit arī 4 dienu pārgājiena ceļojumam varējām pielikt punktu. Visur Latvijā bija sācies lielais karstums.

P.S. Silti iesaku biedra redzējumu uz visu notikušo: http://redstar7.wordpress.com/2010/07/18/ventspils-kolka/


27. jūlijā tika nolikts tas datums, kad beidzot šovasar turpināsim gājienu gar Latvijas piekrasti. 30. jūlijs likās ļoti piemērots iespēt nākamo soļojamo posmu: Pāvilosta – Ventspils. Arī VEĢMA mājas lapā laika ziņas uz tām pāris dienām solīja pieklājīgas (sauli ar mākoņiem, vienu dienu īslaicīgu lietu, bet tas kā šķita nekas traks jau nebūs). Līdz ar to personīgi līdzņemtie velkamie gabali bija izteikti vasarīgi un sievišķīgi (bez lietus mēteļa, bez kārtīgām biksēm).

Iepriekš tika veikti šādi tādi sagatavošanās darbi, lai šai reizē nepietrūktu ne vienkāršu sērkociņu, ne kārtīgu pusdienu tāliem ceļiem un vispār labāk saorganizētu gājiena maršrutu ar pienācīgu kartogrāfisko materiālu. Jāpiebilst, ka somas kravāšana ir viens no maniem nemīļākajiem darbiem, kuru atlieku pēc iespējas uz vēlāku laiku.

30. jūlija diena Rīgā liecināja, ka laiciņš gaidāms vasarīgi karsts. Ar divām pilnām mugursomām nobruņojušies un ar diezgan lielām šaubām par personīgajām izturēšanas spējām garajā turpceļā (jo autobuss solījās vizināt apmēram 5 stundas) devāmies iepirkt Rīgas autoostā divas biļetes uz Pāvilostu. Veiksmīgi. Tā, kā cilvēku nebija pārāk daudz un varēja izvērsties, tad kā primārais vietas izvēles faktors autobusā bija nodistancēties no mātes un divu neklusu bērnu sabiedrības.

Izbraukšana ārpus Rīgas pa laikam bija tāda raustīga, jo šoferim vajadzēja šur tur strauji sabremzēt un mums – krietni nolīgoties. Jāsaka ka līdz šim nemērotais lielceļa posms no Ventspils – Rīgas šosejas pagrieziena uz Kandavu līdz pat Pāvilostai jau vien bija skaista ekskursija senioru garā (veroties pa labi un pa kreisi) un krāšņs Kurzemes burvības pārdzīvojums. Jā, Kurzeme ir viennozīmīgi (subjektīvi) skaista ar saviem pakalniem, līkloču upēm, vecajām muižām un pilīm! Radās sapņaina vīzija par ideālo lauku dzīvi Ēdoles vai Sabiles pusē. Turklāt kādā slapjumā ar acu kaktiņu gadījās redzēt Rīgā tādu retumu kā gārni.

Pāvilostā iebraucām pus 9os vakarā. No pilnā autobusa pāri bijām palikuši 4i Rīgas pasažieri. Ļoti varēja just, ka mēs esam tuvu jūrai – jūras mēsli, ūdens skalošanās, kaijas. Kā pirmais pārsteigums bija netālu no pašas Pāvilostas jūrā iedēstītais priedes koks ar visu pulksteni, kas tika pamanīts tikai vēlāk. Skats jau aizraujošs, turklāt vēl uz saulrieta fona!

Kociņš jūrā

Un jūra svaigi pelēkzilos toņos saglabājās visu laiku. Ātri vien, pēc pāris kilometriem sākās Baltijas jūras izskalotais stāvkrasts, kas ar nelieliem izrāvumiem saglabājās līdz pat Ventspilij.

Stāvkrasts pirms Jūrkalnes

Izskalošanās un ieskalošanās slāņi, bagātīgi nolijuši ar dzelzs ūdeni, nereti veidoja acij tīkamus mākslas darbus uz stāvkrasta sienām.

Dzelžainie stāvkrasti

Iesākumā mēģināju skaitīt pārkāptās urgas, taču vēlāk skaits tāpat nojuka, jo lielākā daļa no tām jau bija paspējušas izžūt. Drīz vien tika konstatēts, ka Latvijas R piekraste nav nemaz tik smilšaina kā to stāsta, (jūr)akmeņi un oļi dažādos izmēros un krāsās bija dāsni nokaisīti visā piekrastes garumā. Pirmās dienas ceļā tika satikti dažādu tautību un dzimuma plikņi, mukts no dunduriem un odiem, pirmoreiz runāts pa telefonu par brīvu. Netālu no skr(ejas) uz Ulmali smiltīs bija sataisītas darbietilpīgas oļu kolāžas.

Oļu kolāža

Pirmās dienas mērķis bija sasniegt Bukuragu un netālu aiz tā sliet jauno telti, kuras komplektācija vēl nebija droši pārbaudīta. Tā kā uz pusnakti uznāca tumsa un apkārtējās ainavas izzuda redzēt gribošajam skatam, tad nekas cits neatlika, kā nostopēt sevi un palikt mazā līcīti zem vismaz 30 m augsta stāvkrasta, kas apaudzis ar priedēm. Sava daļa koku jau bija noslīdējuši lejā, kas raisīja bažas par gulēšanas drošību, taču tonakt par laimi gandrīz nebija vēja, tā ka gulēšana 5 m no jūras krasta iznāca pieklājīga. Laikam pa nakti tika intensīvi gulēts uz labo sānu, kas no rīta bija stīvs un sāpīgs.

Rīta pusē ar vējiem telts tika raustīta mazliet cītīgāk. Vairāki kraukļi modināja ar attālu koklēšanu un tiklīdz ārpus telts parādījās kāda ekstremitāte – tā lidoņi, šķiet, drošības pēc, nozuda. Celšanās process aizsākās 10os, bet iztaisījāmies promiešanai pēc 11iem. Kamēr sieviete kopa ik rīta skaistumu, vīrietis iezīmēja teritoriju ar mākslas darbu.

Mākslas darbs

Otrās dienas nodomi bija noiet vismaz 25 km, atstājot trešajai dienai līdzīgu gabalu. Jo tuvāk nāca Jūrkalne, jo vairāk cilvēku parādījās. Un urga, kura sniedzās 10 cm virs pēdām, izrādījās Rīvas upe, kas kartē solījās būt apejama pa ceļu. Bet salīdzinājumā ar jūru, ūdens gan bija auksts.

Jūrā zvejoja jūras kraukļi (kormorāni) un kaijveidīgie. Pa piekrasti tipināja tārtiņi un arī kaut ko ēdamu lasīja. Iespējams no tādiem skatiem ātri vien sagribējās pašiem kaut ko apēst. Un ne jau tikai līdzpaņemto rupjmaizi un Rimi veikala marinētos gurķus, kas vasarā garšo vienkārši atbaidoši (salīdzinājumā ar nesen baudīto mājas produkciju).

Kā jau paredzēju, Jūrkalnei tik vienkārši paiet garām nevarēju. Bija gan uzraksts, gan arī publiskas trepītes augšup stāvkrastā. Iepazināmies, ka atrodamies dabas lieguma zonā un tūristu informācijas dēlis pavēstīja, ka tie putni, kas ir ietaisījuši daudzdzīvokļu ligzdas stāvkrasta augšējā daļā, ir čurkstes.

Čurkstu ligzdas

Paldies Dievam, Jūrkalnes veikals bija tikai 0.5 km no jūras un tur tad arī sameklējām saldējumu (lētāk nekā galvaspilsētas veikalos) un uz vietas tā saucamajā kafejnīcā zem saules sarga iestiprinājāmies arī ar līdzpaņemtajiem labumiem. Nācās paklausīties vietējā jauniešu atskaņotajā mūziciņā, kas arī ātrāk lika taisīties prom no pusdienu vietas.

Tikuši līdz jūras malai, pamalē jau rēgojās visai nejauks tumšs mākoņu klājiens, arī vējš bija krietni pieņēmies spēkā.

Negaiss

Ātri vien sapratām, ka neizbēgsim no piespiedu dušas un raitā solī devāmies Užavas virzienā. Kādus 2 km aiz Jūrkalnes noķēra pērkona lietus, izmērcēdams gauži slapjus, tā līdz apakšbiksēm. Cilvēkus vairs nemanīja, izņemot pa priekšu kustējās kāda apaļīga sieviete ar četrkājaino draugu. Ejot tiem garām, terjerveidīgas pasugas suns sāka mūs aprūkt un apriet, taču saimniece šo sarāja ar vārdiem: “Ko tu rājies? Vai neredzi, ka viņi tikpat nelaimīgi kā tu!” Pēc lietavām sākās lielais joņojiens, lai mazliet vairāk sasildītos. Saule bija pazudusi mākoņos un mums blakus pa jūru uz Ventspils pusi stūrēja negaisa virtenes. Vēja raustīti, sasniedzām kādu objektu Sārnates tuvumā, kas atgādināja bāku un nebija kartē atzīmēts.

Tornis

Turpmākais ceļš likās diez gan vienmuļš un neizklaidējošs līdz samanījām Užavas bākas gaišos apveidus. Vienīgi stāvkrasts tagad samazināja savu vertikālo nostāju un kartē iezīmētais mežs izskatījās diez gan rets. Kādus 300 m pirms bākas ievērojām beigtu un dalīties sākušu pelēko roni, kura žokļi atsedzās visā varenībā.

Užavas staltā, baltā bāka, sakrautie betona bluķi un tajos ieaugušās priedes veidoja skaistu ainavisko kompozīciju.

Užavas bāka

Ainavisks skaistums

Izlavierējuši starp pustonnīgām bluķu ābollapiņām, nonācām kempingā, kuru jau apdzīvoja jauniešu bariņš. Izpētījām, ka diemžēl dabas parka teritorija sniedzas vēl kādus 2 km pēc Užavas upes, tad nu nolēmām staigāt tālāk. Užavas aizsargājamie meži bija pilni ar lielām mellenēm un visādām citādām ogām. Tās te bija ieradušies lasīt, kā likās, viena čigānu ģimene. Garām ejot, tie arī piedāvājās pazīlēt nākotni un, viennozīmīgi atteikušies no šāda laipna pakalpojuma, devāmies pa ceļu uz Užavu. Netālu no Beņķu mājām ganījās divas jaunas stirniņas. Protams, neizpalika ceļmalas ogu un ābolu ēšana. Noslinkojām ar ielūkošanos kartē un tāpēc nācās noiet par 1.7 km vairāk, lai tiktu līdz Užavas miesta pieturai, nekā būtu vajadzējis un šeit vietā teiciens, ka ja nestrādā galva, tad strādās kājas. Pulkstenis rādīja 9i vakarā un saule par sašutumu bija izdomājusi jauki spīdēt. Noēduši pēdējo baltmaizi, ļoti negribīgi un grūti vilkāmies tālāk. Atpakaļ pie jūras. Užavā gan TV šķīvji rotāja māju fasādes (uz vienu 2 stāvu māju kādi 10). Dzirdējām griezi.

Sāka jau apnikt viss pēc kārtas. Un visvairāk jau ejamais ceļš un cilvēku pārbagātība. Užavas upe, to apskatot tuvāk, nebija izbrienama

Užavas upe

un 2.5 km attālumā no tās slējām nakts mājas. Pirms gulētiešanas uzcienājāmies ar gardumiem – Mednieku salātiem un ērķšķogām (lasītām tuvējos krūmos). Šonakt vējš īpaši plucināja telts sienas, tā pa nakti bieži modinot pat nogurušus prātus.

Dienā tika noiets maratona cienīga distance – 43 km! Tā gadījās pirmo reiz. Kājas to neaizmirsa vidēji pāris dienas.

Pēdējā vasaras mēneša pirmā diena. Šoreiz kraukļi modināja no pāris metru attāluma. Bija jāceļas, lai gan ļoti negribējās. Tai pat laikā Ventspils vairs nebija tik tālu. Diez gan gaudenā gaitā nācās vilkties uz priekšu. Diena bija vēl nejaukāka kā vakar, bet par laimi vismaz lietus tā arī negadījās. Tā vietā ar brāzmaino vēja plūsmām ik pa laikam ģīmī tika spricēts jūras ūdens. Lai sajustos nedaudz siltāk, izmantoju guļammaisu kā apmetni.

Tuvojoties mērķim

2.5 stundu nenokusuša gājiena attālumā tika satikti pirmie ekskursanti, kuri devās pretējā virzienā – uz Pāvilostu. Viņi nāca no Ventspils un cerēja maršrutu noiet 2ās dienās. Labu gabalu pirms pilsētas, tika ievēroti kaut kādi karogi plīvojam. Nobrīnījāmies, bet, pieejot tuvāk, samanījām “biezo” cilvēku izklaidēšanos, mēģinot noķert vēju savā sērfošanas uzpariktē.

Vējainas izklaides

Ventspilī tika mērots īsākais ceļš uz autoostu. Ļoti noveicās ar ierašanos autobusa Ventspils – Rīga atiešanas brīdī (16:25) un sēdvietām tajā. Nav bieži iespējams sēdēt pirmajos krēslos tieši aiz šofera. Ceļā pāri šosejai pārskrēja lapsa. Tikko apartajā laukā ganījās vismaz 20 stārķi un vārnveidīgie. “Mežāžu” brauciena pauzē, labprāt palikām sēdošā stāvoklī. Tā līdz Rīgai.

Kopā 3 dienās nostaigāts vidēji 75 km.

Turpinājums sekos (nākamgad Ventspils – Kolka).

P.S. Cita versija par to pašu