Varbūt šeit piedāvā murrājošas frizūras un modīgas ūsu lokas? :)

Kādreiz laukos mums bija daudz kaķi. Cik atceros, tad bija pat brīdis, kad viņi bija saradušies veseli deviņi! Riktīga kaķu ferma :) Ar viņiem lielākoties bija interesanti.

Runči aukstākā laikā mēdza šmaukt iekšā mājā. Tad viņi par ērtu guļvietu izmantoja uzsildījušos virtuves plīts maliņu vai cepeškrāsni. Pēc siltuma kūrēm runči mēdza nolekt turpat netālu uz grīdas un ar foršu blīkšķi (atsitoties pret durvīm) gāzties gar zemi :)

Kaut ko tikpat interesantu gadījās nesen piedzīvot Rīgas Zoodārzā.

Minkāns, guļot kājām gaisā uz asfalta celiņa, nelikās traucēties un nepievērsa cilvēkiem nekādu uzmanību. Laikam karstajā laikā šāda poza vairāk dzesē!? :) Vai vienkārši uznācis brīža vājums pa ceļa uz..

Svētdien, turpinot ceļojumu pa Latgales pilskalniem, pamanījām kādu autoavāriju netālu no Aglonas bazilikas.

Acīmredzot, kravas mašīna, nepiemērotā ātrumā braucot pa apļveida krustojumu, sametusi uz sāniem.

Kopaina ar krustu liek uzdot arī jautājumu: “Kur tai laikā bija Dievs?”

2010. gada 6. jūlijā braucām uz Ventspili. Uz vietu līdz kurai gar jūru bijām gājuši divus pagājušos gadus. Kopējais un galvenais mērķis ir pamazām noiet 490 km garo Latvijas jūras piekrasti. Šoreiz bija plānots aizstaigāt līdz Kolkai, vietai, kur tiekas Baltijas jūra (Dižjūra) un Rīgas jūras līcis (Mazjūra).

Lielākās raizes ceļojuma plānojumā sagādāja pārtikas nodrošinājums. Pēc iepriekšējas izpētes un informācijas uzkrāšanas, visā aptuveni 90 km garajā posmā no Ventspils līdz Kolkai vienīgi Mazirbē darbojās pārtikas veikals. Protams, veikali bija un ir arī pašā Kolkā un Ventspilī. Līdz ar to līdzi tika ņemtas smagas ceļojuma somas ar visu vajadzīgo. Ļoti noderēja vecā, jau vairākus gadus kalpojusī, ceļojumu soma un pārējie atribūti (guļammaisi, cepure utml.). Lai nodrošinātu komandu ar aizsardzību pret sauli, ziedoju savu veco nagcepuri biedram, bet pati personīgi sev iepirku jaunu hūti. Pēc tam ieraudzīju uz birkas, ka tā ir no 100% papīra! :)

Ventspilī iebraucām ap pulkstens 10iem no rīta. Pārventā laikam tika labota Kurzemes iela, līdz ar to izsēdāmies Kustes dambī. Uzreiz vilkāmies līdz pirmajam ievērības cienīgajam objektam – Ventspils dzelzceļa stacijai. Tā bija samērā līdzīga Jūrmalas koka stacijām tikai, manuprāt, vientuļāka. Turklāt tur netālu var atrast mazmājiņu, kur spiedīgu vajadzību gadījumā var pakavēties.

Ventspils centrs neietilpa mūsu ceļojuma plānos un tāpēc devāmies vien Z, ZR virzienā. Uz jūru. Bet pirms tam bija obligāts pasākums veikalā. Iepirkšanās. Pēc tās, dodoties ar kājām tālāk, nācās izjust kā smagā soma, ar ūdeņu krājumiem (3 L diviem cilvēkiem uz divām dienām), spiež plecus un kājas.

Tā kā jau kādu laiku šad tad iznāca piebiedroties kaislīgiem geokešu (www.geocaching.com) meklētājiem, tad šoreiz slēpņu meklēšana bija iecerēta visā maršuta garumā, arī Pārventā. Pirmais tika sekmīgi sameklēts un atrasts pie interesantās strūklakas ar nosaukumu „Kāpu priede” (Lidotāju ielas galā).

Tālāk pa Talsu ielu soļojām līdz kā mums šķita Kaiju ielai. Pārventas centrs bija sakopts un apcirpts pēc labākās sirdsapziņas, taču, virzoties vairāk uz pilsētas nomali, mājas vairs nebija tā vizuāli uzlabotas. Jukumciema mazdārziņu rajonā meklējām nākamo slēpni, bet neatradām.

Uzradās tikai neganti un asinskāri odu bari. Meklēšana notika bez GPS aparāta un tas diemžēl bieži vien pietrūka, lai atvieglotu pielietotās pūles šai spēlei.

Izbradājušies pa zāli un brikšņiem, vilkāmies uz jūru. Vienkārši sekojām vietējiem, kuri noteikti gāja peldēties. Vecais Staldzenes ceļš vijās gar milzīgu Ventspils Naftas industriālo kompleksu. Blakus smilšainajam ceļam mežā varēja pamieloties ar pirmajām mellenēm un zemenēm, kas pagaidām bija vienīgais prieks. Karstums paņēma visus entuziasma spēkus.

Beidzot nonācām pie jūras.

Apkārt dzirdēja galvenokārt krievu valodu, kas, kā vienmēr, nemaz nepriecēja. Biedrs apsvēra iespēju doties uz nekad neapmeklēto Ventspils Ziemeļu molu ar kājām, bet tas prasītu pārāk daudz mana laika un pacietības, tāpēc tas nenotika.

Virzījāmies uz Z gar jūru. Izbrīnu sagādāja neaugstie, melnie krasti līdz Zemstrauta upītei (netālo no Staldzenes), kuri varēja rasties, urgām slapjos gadalaikos tekot un sanesot kūdrainu augsni no tuvējiem purviem un mitrainēm.

Zemstrauta upīte pie ietekas jūrā veidoja nelielu ūdenskrituma kaskādi.

Drīz vien nevarēja nepamanīt Staldzenes stāvkrastus, kuri, kā stāsta gudri cilvēki, atkāpjoties par vairākiem (2 – 3.5) metriem gadā. Netālu no centrālās ejas uz Staldzeni bija ar zaļu drānu apvilkta celtne, kas izskatījās nedaudz pēc bākas un nedaudz pēc baznīcas.

Savukārt Būšnieku bāku pamanījāmies neievērot. Iespējams, bijām aizrāvušies ar citām aktivitātēm un novērojumiem. Pie Lošupes bija pusdienu pauze. Pie pašas jūras sauļojās kāda mūsos dikti ieinteresēta ģimenīte. Biedrs tikmēr noskaidroja, ka Staldzenē nav veikali un nevar iepirkties, lai kā to gribētos. Tikmēr tapa vienīgais šī pārgājiena ar roku vizualizētais moments.

Turpinot ceļu, piekraste palika oļaināka un stāvkrasts vairs nebija tik izteikts kā pie Staldzenes. Īsti nepatika plašā piekrastes josla ar vientulīgo akmeņu klājumu un attālo kāpu-meža zonu.

Protams, mūs ar savu klātbūtni pagodināja arī vairāki krauklīšu bari, kuri šai gada laikā cītīgi apmācīja savu jauno paaudzi daudzās dzīves gudrībās. Piekrastē mēdza tusēties lielo ķīru bari. Putni no mums periodiski laidās un tipināja prom pa gabaliņam uz priekšu. Un, kā mums šķita, nebeidza par to gauži šķendēties. Šur tur pa piekrasti mežonīgā ātrumā aiztipināja un īpašā veidā šūpojās tārtiņi vai arī aizspurdza baltās cielavas. Bieži varēja manīt jaunos putnu mazuļus.

Jaunupe nesagādāja nekādas problēmas to pārbrist. Biedrs izcēlās ar savu nepatiku pret kāju apslapināšanu (un vispār pret ūdeni kā tādu!) un lielākai daļai šādu upīšu atrada veidu kā to šķērsot sausā veidā.

Ovišraga bāka bija tik neizteiksmīga, ka nemaz nemēģinājām to savā aparātā iemūžināt. Tai laikā bija jau radušās bažas par tuvojošos lietu. Pus deviņos jau ietināmies savos krāsainajos lietus mēteļos un priecājāmies, ka nelīst stipri, bet tikai smidzina.

Prieks bija arī par savu zilo kovboju platmali, kas ne tikai aizturēja daļu lietus mitruma, bet arī savaldīja manus vienmēr plīvojošos matus. Gribēdams sasildīties, biedrs atklāja, ka mājās nelaimīgi ir aizmirsusies jaka. Šoreiz lietus bija ierēķināts pārgājienā. Vispār laika prognozes mistiskā kārtā bija ļoti atbilstošas reālajai situācijai.

Netālu no Ovišiem arī meklējām naktsmītnes vietu. Viegli nenācās, jo gandrīz visur kāpu zonā bija uzbāzīgo un kodīgo skudru šosejas. Šīs radības pārgājienā krietni apnika un krita uz nerviem. Silti nebija un līdām teltī sildīties. Novērojām saulrietu caur telts „durvīm” un likāmies slīpi.

Rīts rādījās mākoņains un vējains. Nācās sarosīties un žigli kustēties uz priekšu. Biedrs aizmirstās jakas vietā lietoja guļammaisa apmetni. Man, par nelaimi, sāpēja kreisās kājas viduspēda, kas tikai pēc iestaigāšanās ļāva mazliet aizmirst par trulajām sāpēm. Šeit laikam uzskatāmi parādās kājas nebrīves jeb apavošanas sekas.

Šķērsojām mazo Olderupīti

un pēc tās ieturējām kārtīgākas brokastis. Piekrastē izskalotas bieži varēja atrast spuldzītes.

Pamanījām, ka tālumā mazs lapsēns mielojās ar beigtu putnu, bet, mums tuvojoties, tas pazuda krūmos. Nākamā šķērsojamā upe bija Lūžņa, kuras tuvumā uzturējās dzīvs Sāmsalas pīles eksemplārs.

Izrādījās, ka apiet mazās upes pie pašas ietekas jūrā bieži vien ir visvieglāk. Jau pa gabalu varējām saskatīt balto Miķeltorņa bāku un vēl kaut kādu uzparikti.

Pirms Nabeļvalka piekrastē bija ierīkotas metāla šūpoles, kur, pēc baltajiem klekšiem spriežot, mēdza uzsēsties arī putni. Izlēmām pusdienlaikā kāpās nosnausties, kas sanāca diezgan veiksmīgi, jo saule nekarsēja, bet aiz mākoņiem viegli sildīja.

Pēc tam, ieēduši pusdienas, devāmies uz Miķeļtorni jeb Pizi. Pamaldījāmies pa apdzīvoto māju takām un ceļiem līdz sasniedzām pašu bāku. Tā gan atradās privātīpašumā aiz žoga, bet vismaz bija sakopta. Vispār pie Miķeļtorņa bākas atradās diezgan glītas, senatnīgas ēkas un kādreizējie atpūtas kompleksi. Kā arī vienkārša, bet cēla baznīca.

Nesekmīgi meklējām geokešu pie Pizes kapiem, kas veltīts „lībiešu ķēniņam” Uldrikim Kapbergam. Krūmos un mežā uzbruka odi un ērču bari. Sajūta bija briesmīga, kad mums pa kājām un rokām rāpoja vairākas ērces. Pat mellenes nevarēja ieēst, kad jau visās plikajās vietās kāds dūra un sūca. Turklāt manu sašutumu pastiprināja satikšanās uz meža ceļa ar gulošu, lielu zalkti, kuram gandrīz uzkāpu uz galvas.

Visu šo meža ceļu no Pizes kapiem līdz jūrmalai (gar Bērziņu, Krūmiņu u.c. viensētām) kāvāmies ar odiem. Patīkama bija tikšanās ar jūras vējiem.

Virzoties tālāk, redzējām kā kāds vīrietis novilka bikses un jau gribēja doties kailpeldē, bet, mūs ieraugot, pārdomāja. Izrādās, viņš gribēja ar mums pārmīt dažus vārdus. Un mēs arī, jo vajadzēja uzzināt kaut ko vairāk par Lielirbes trošu tiltu. Pirms pārgājiena biju lasījusi ceļojuma aprakstu, kurā tika minēts, ka tāds tilts pastāvot. Arī aerofoto attēls par to liecināja, tikai vairs neatcerējos precīzi kurā vietā tilts uzsliets pār Irbes upi. Papildus vīrietis-zvejnieks pajokoja par mūsu bezgŗādīgo stāvokli un laipni stāstīja gan par sevi, gan par mūs interesējošo maršrutu.

Devāmies uz Dižkalna tornīti.

Tur laikam ir privātīpašuma teritorija ar aizsāktiem būvdarbiem atpūtas kompleksa atjaunošanai, taču cilvēku gan nevienu nemanījām. Sekojot meža ceļam, nonācām līdz Padomju laikā izveidotā piekrastes robežposteņa paliekām. Arī tur bija ieslēpts viens geokešs, bet negribējās to bez GPS vairs meklēt, turklāt odi.. Arī, raiti ejot, tie nelika mieru un koda pat auss galiņā. Krustojumā nolēmām doties gar paralēlo ceļu Irbei uz jūru. Tādā veidā domājām aiziet līdz mistiskajam trosu tiltam. Jo vairāk tuvojāmies jūrai, jo skaidrāk sāku saprast, ka tilts ir izbēdzis no mūsu ciešā redzes loka. Kā vēlāk noskaidroju, tad uz tiltu no kreisā Irbes upes krasta ved taciņa no “Irbes” mājām. Taciņu ievēroju, tikai prātā nenāca pārbaudīt tik sīku vienību, bet laikam vajadzēja gan!

Līdz ar to aizgājām līdz jūrai un, sapīkuši par neveiksmi, gatavojāmies jau pārlaist nakti Irbes upes kreisajā krastā.

Līdz šejienei bija ievilkta pat telefona līnija. Biedrs izdomāja uzkāpt tuvējā novērošanas tornītī, kurš neesot bijis pārāk stabils.

No turienes varēja redzēt vairākus laivotājus, kuri piekrita mūs pārvizināt pāri Irbes upei. Liels paldies slovāku tūristiem, kuri te lielā pulkā jau otro gadu pēc kārtas brīvdienās atpūtās un baudīja fantastiskos saulrietus!! Arī mēs vienu tādu nofiksējām.

Upes šķērsošana bija bailīga, jo darījām to ar kanoe tipa laivu, kura uzairējot dikti zvāļojās. Bijām nezisakāmi laimīgi par šādu negaidītu veiksmi tikt Irbes upes labajā krastā!

Tā kā sen jau bija noieta dienas norma (virs 30 km), tad nedaudz distancējāmies no tūristu pulkiem un pirms Nabalgrāvja jau ierīkotā atpūtas vietā, ietaisījāmies uz naktsmītni. Izrādījās, ka sāpošā pēda pēc šādas soļošanas vairs īpaši nesāpēja. Kūrām ugunskuru, vārījām siltu ēdienu, vērojām aizpeldošo Tallinku, un sildījāmies, jo vējš nepārtraukti pūta savu pūšamo. Telefoniski arī uzzinājām otro 2010. gada futbola Pasaules kausa pusfināla dalībnieci – Spāniju.

Rīta agrumā virs telts skaļi sasaucās un laidelējās kraukļu ģimene. Pēc pāris stundām pamostoties, pamanīju pa roku rāpojošu ērci un miegs vairs nebija nevienā acī. Cēlāmies pus9os. Brokastīs – āboli. Priekšā vēl vismaz 20 km.

Ķikans bija brangs grāvis, bet pie pašas ietekas jūrā to varēja mierīgi pārlēkt.

Pēc Sīkraga sekoja brokastu pauze un vēlēšanās ātrāk nokļūt Mazirbē.

Tikuši tur, metāmies veikalā sapirkties dzeramo un saldējumu. Veikals izrādījās ar samērā plašu preču sortimentu un turklāt pircējiem atvērts no 9iem rītā līdz 9iem vakarā.

Tur, stāvot rindā, mūs kā soļotājus atpazina un uzrunāja vietējais vīrietis, kurš interesējās, kā esam tikuši pāri Irbes upei. Iegūtos veikala labumus tiesājām turpat uz tuvējā soliņa. Pa to laiku atbrauca vietējā pastniece ar Ņivu un sadalīja pastu. Vēlāk viņu ievērojām arī Kolkā. Apskatījām Līvu tautas namu, lielo tīklu šķūni un tad devāmies uz laivu kapsētu.

Tur ātri atradām geokešu un netālu gribējām atrast arī nākamo.

Nācās rāpties vairāk kā 10 m augstā novērošanas tornī, kuram dēļu grīdas bija sākušas maitāties. Sajūtas nebija patīkamas, lai arī no tā pavērās tālāki skati uz piekrasti. Atmetām ar roku šim pasākumam un devāmies ceļā.

Pārmaiņas pēc saule tajā dienā sildīja un varēja izģērbties plānākās drēbēs. Netikām līdz Košragam, jo gribējās diendusu, kura šoreiz iznāca apvienojumā ar saules peldēm. Jāsaka, ka slapjo nopeldēšanos tā arī neiznāca iekļaut veiktajās aktivitātēs. Zvilnot kāpās, redzējām kā pa pludmali aizbrauc un ar malkas kravu atbrauc traktors, saukts arī par draņķi.

Pie Pitraga smiltīs sadzītie pāļi divās paralēlās rindās un jūra veidoja skaistu kompozīciju.

Nereti piekrastē bija sastopamas jaunākas vai vecākas koka un metāla laivas. Ik pa laikam vajadzēja atpūsties, jo bija jau iestājies vispārējs fiziski morāls pagurums. Pamanījām Saunraga bāku.

Pie Vaides joprojām bija saglabājušies Jāņu svētku atribūti (smiltīs iebakstītas meijas). Šķērsojām Vecročupi un jau sākām nopietni domāt par naktsmītnes iekārtošanu. Posms no Vecročupes līdz pašam Kolkas ragam ir vientulīgs un cilvēku neapdzīvots. Smiltīs šad tad varēja pamanīt kāda meža zvēra kāju nospiedumus.

Naktsmītni iekārtojām meža tuvumā, kur arī varēja samanīt kādreizējās zvēru pastaigas.

Dumbrkalna mežos bija daudz brūkleņu, bet šajā gada laikā tās vēl nebija gatavas, tāpēc nekādas ogu dzīres neiznāca. Pamatīgas problēmas sagādāja ugunskura iekuršana. No vējiem bija auksti. Teltī arī neizdevās sasildīties un neatlika nekas cits kā uzkurt sārtu. Atkal pa jūru uz Stokholmu aizlīgoja Tallink prāmis.

Siltas vakariņas nelīdzēja un mums pa nakti nācās draudzīgi saspiesties, lai kaut cik sasildītos. Kā atpestīšana nāca rīts ar sauli.

9. jūlija lielākais pārsteigums bija no telts novērotais lidojošs liels, brūnraibs putns, kuru diemžēl neiznāca nobildēt. Vēlāk, izpētot www.putni.lv mājaslapu ar Latvijā satopamajiem putniem, nonācām pie secinājuma, ka tas bija neviens cits kā jūras ērglis, jo izmēros bija vismaz divreiz lielāks nekā bieži redzētās melnspārnu kaijas.

Naski soļojām pēdējos pāris kilometrus līdz Kolkas ragam. Tālumā varēja ievērot jūrā uzstādīto Kolkas bāku.

Pie Kolkas raga jau rosījās tūristu pulciņi. Iespēru vienu kāju Baltijas jūrā un otru Rīgas jūras līcī, lai gan tās formālās robežas protams ir pilnīgi neuzskatāmas. Tikai, salīdzinot ar Baltijas jūras piekrasti, RJL pusē vēja praktiski nebija. Vecās Kolkas raga bākas (16. gs celtās) drupu vietā geokešu neatradām, bet par mierinājumu vismaz varējām pa ceļam uz Kolkas autobusa pieturu, pamieloties ar mellenēm. RJL peldējās gulbju bars.

Veiksmīgi tikām līdz autobusa pieturai (un pēc tam tālāk uz mājām) un šeit arī 4 dienu pārgājiena ceļojumam varējām pielikt punktu. Visur Latvijā bija sācies lielais karstums.

P.S. Silti iesaku biedra redzējumu uz visu notikušo: http://redstar7.wordpress.com/2010/07/18/ventspils-kolka/



Uzmanība jāpievērš nevis cenai, bet mistiskajiem materiāliem, no kuriem izgatavotas sieviešu pludmales čības! :)

Saulkrastu bijušā dārzkopības kooperatīva “Saulīte” privātīpašuma iežogojums vienkārši izcils:

Laikam to šodien ieraugot, ne tikai sirds, bet arī rokas nodrebēja kā rezultātā fotoagregāts piedzīvoja neveiksmīgu, bet par laimi ne letālu piezemēšanos :(

Arī  bijušā d/k “Priedes” īpašnieki pacentušies ar savas teritorijas iežogojošo elementu noformējumu:

Suņa gan tur nebija. Iespējams vārti ar 3 niknām suņu galvām savu funkciju veic paši un tāpat atbaida nevēlamus ciemiņus :)

Ne tikai Lietuvā..

..izrādās, ka arī Siguldā šie pavasara ziediņi jau sazēluši! Smaržo..Paldies Tev, Daba! Un arī Tev, ziedplūcēj! ;)

Lieldienas. Visā Latvijā un citviet – svētki.

Ļautiņi mēdz tādos gadījumos apsveikt viens otru un novēlēt daudz, daudz savstarpēju materiālu un nemateriālu jaukumu. Pārdomas ir par apsveikumu patiesumu un kvalitāti. Ērti lietojamā virtuālā vide ir ideāla, lai indivīds attiecīgajā momentā izsūtītu apsveikumu gūzmu uz visām debespusēm.

Man personīgi acīs jau ilgāku laiku ir dūries, tas, ka zināmi cilvēki elektroniskajos laba vēlējumos bieži pauž tādas lietas, kuras reālajā saskarē ar otru neuzdrīkstētos. Piemēram, nosūtot apsveikumu ar karstām bučiņām un teksta beigās piekabinot siekalaini mīļus ģīmīšus. Kaut kā neticās, ka tādas izpausmes būtu svētku sajūtas radītais pacilājums un plašie jūtu uzplūdi pret daudzajiem līdzcilvēkiem. Iedomāts pienākums vai spontāns pieklājības žests?! Tāpat kā pēc otra cilvēka šķavām pateikt tam: “Uz veselību!” Kaut kā jau savstarpēji jākomunicē, jāatceras par otra esamību, jābūt laipniem, patīkamiem cilvēkiem… Šķiet, ka sabiedrībā tā ir pieņemts uzvesties. Neviens jau neko sliktu pretī neteiks un neizsmies, ja vien tas pamatīgi nepārsniegs visas ticamības robežas.

Taču vispretdabiskākie veidojumi, manuprāt, ir apsveikumu bezpersoniskie pantiņi. Tie aizņem lielāko daļu apsveikuma un nepasaka būtībā neko. Vismaz manas acis, lasot apsveikumu, tos filtrē un meklē kādu personiskāku rindu, kuru bieži vien tā arī neizdodas atrast. Bēdīgi ir tad, ja esi saņēmis apsveikumu ar pantiņu kā kārtējo automātisko pārsūtījumu. Žēl, jo svētku apsveikumi liek atcerēties un piedomāt vienam par otru. Par to, ka ir kāds, kurš varētu priecāties par saņemto manis sveicienu. Neizslēdzu un zinu gadījumus, ka glīts un cilvēkam piemērots pantiņš rada prieku un atzinību.

Ir taču tik forši aizsūtīt iedomātajam cilvēkam kādu īsāku, bet toties pašrakstītu rindu. Gandrīz jau pietiek cilvēku uzrunājot vārdā..

Četrvārdsakot – nu nepatīk man plātīšanās!

Ar laiku atmiņas spēcīgi izmainās, izbalē vai pat vispār aizmirstas. Ceļojums Liepāja – Pāvilosta ir pirmais ceļojuma gar jūru posms, kurš tekstuālā formātā nav fiksēts. Iespējams, ka ar fotogrāfiju un atmiņu palīdzību reanimētais pārgājiens nebūs tik patiess kā stāsts par nākošo posmu.

Pirmdienā 2007. gada 16. jūlijā ar autobusu no Rīgas devāmies uz Liepāju. Gribējās iespēt izdarīt no mācībām un darba brīvajā laikā kaut ko interesantu. Personīgi vēlējos arī beidzot atrast īstu dzintaru. Katram īstam latvietim taču mājā jābūt kādam dzeltenā jūras zelta gabaliņam! Jebkurā gadījumā īpašu ieganstu diviem jauniem cilvēkiem pārgājiena iecerei nevajadzēja. Maršruta sākumam lieliski noderēja jau pirms gada iepazītā vēju pilsēta Liepāja.

Līdzi ņēmām divas mugursomas, no kurām viena bij’ lielā jeb 20 l tilpuma soma, jo tajā vajadzēja ietilpināt vairākus kilogramus smago, četrvietīgo telti. Mazākas telts vienkārši nebija. Tad vēl somās savietojām divus plānos guļammaisus. Neskaitot dažus apģērba gabalus, nepieciešamākās higiēnas preces un fotoaparātu, ņēmām līdzi izprintētas A4 lapas ar melnbaltu piekrastes kartogrāfisko attēlojumu. Pirms iziešanas no mājām, atcerējāmies arī par nesen iegādāto tālskati, kuru plānojām pielietot ornitoloģiskiem novērojumiem. Pārtiku nolēmām iepirkt Liepājas veikalos. Vai tad tas varētu sagādāt problēmas?!

Autobuss Liepājā ieradās ap 9 no rīta. Iepazināmies ar glīto Liepājas dzelzceļa staciju un tuvāko tās apkārtni, uzkāpjot uz gājēju tiltiņa pār dzelzceļu. Tālāk devāmies Vecliepājas virzienā meklēt pārtikas veikalu. Uz Tirdzniecības kanāla tilta caur tālskati iepazināmies ar Larus Marinus eksemplāru.

Nonākot palielākā pašapkalpošanās veikalā, pacietības mēri ātri kļuva pilni un ar grūtībām tika izvēlētas preces, kuras vajadzētu ņemt līdzi. Tas sagādāja pamatīgas nesaskaņas pārgājiena dalībnieku vidū. Vispār jau nepārdomāta iešana veikalā, lai iepirktu kaut kādas x preces spēj sagādāt ziloņa izmēra galvassāpes!

Līdz tam laikam diena jau bija sākusies pilnā apjomā. Saule krietni svilināja. Makten žēl bija savas botiņās iesprostotās kājas, bet neuzdrīkstējos izkāpt no tām vairāk neuzticamā ielas seguma nevis pilsētas nerakstīto ētikas apsvērumu dēļ.

Pārliecinoši soļojām uz tiltiņu, kuram, spriežot pēc kartes, vajadzēja savienot Ziemeļu priekšpilsētu ar Karostu. Diemžēl noietie kilometri bija veltīgi, jo tilts jau sen netika izmantots un bija slēgts.

Vispār todien pa pilsētu tika noieti aptuveni 10 kilometri, kas bija daudz vairāk par plānoto. Pie Karostas kanāla vecā tilta nedaudz tika atpūtinātas kājas un ar sevišķu interesi (kā vienmēr!) pavēroti tuvējie lidojošie (un peldošie) objekti. Teorētiski apsvēruši tilta izmantošanas un kanāla pārpeldēšanas jautājumus, devāmies pa neizdevīgo taču neizbēgamo apkārtceļu (pa Pulvera ielu) uz Karostu.

Bija jūtams iesauļojums uz sejas, kakla un rokām. Pulvera un Cukura ielas atklāja samērā industriālu skatu uz Karostas kanālu.

Tika ievērtēta tolaik nesen aizklapētā Liepājas cukura rūpnīca.

Cerot uz ātrāku nokļūšanu pie jūras, tika izmēģināts maršruts caur Spīdolas ielas apkaimi un tuvējiem mazdārziņiem. Tur bez izmētātām parpalām satikām divus pieaugušus cilvēkus, kuri nez kāpēc ķēra kādu brūnraibu putniņu.

Nevēloties riskēt ar vēl pāris lieki nostaigātiem kilometriem, no Laboratorijas ielas gājām vien atpakaļ uz Ģenerāļa Baloža ielu. Uz šīs un Lazaretes ielu krustojuma atradās glīts no sarkaniem ķieģeļiem būvēts ūdenstornis.

Tālumā varēja saskatīt pareizticīgo katedrāles apzeltītas augšējās daļas. Vēlāk noskaidrojām, ka tas ir viens no Karostas simboliem jeb Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras Katedrāle. Ievērojot tiešu virzienu uz ZR, beidzot sasniedzām Baltijas jūru! Vējš patīkami veldzēja. Tika ieturētas samērā vienkāršas pusdienas ar marinētiem gurķīšiem galvenajā lomā.

Tālāk sekoja Baterijas Nr.3. iepazīšana, ložņājot pa betonētajām būvēm, pētot konstrukciju nozīmi un vietējās mākslas izpausmes uz sienām.

Vēsturiski militārā objekta piekrastes forti un stiprinājumi, neraugoties uz faktu, ka tie nekad nav izmantoti karadarbībā, nav īpaši labi saglabājušies un tos acīmredzami grauž jūras zobs.

Pirmreizējam apmeklētājam, lavierējot starp šiem krasta nostiprinājumiem, ir kur apmierināt savu atklājēja un pētnieka ziņkāri, atstāt pāri palikušo enerģiju un bagātīgi papildināt foto galeriju.

Piekrastē zvejoja tolaik vēl īpaši neiepazītie pēc zivīm kārie kormorāni. Priedes krastmalā laikam no vējiem bija nedaudz salīkušas A virzienā.

Jau no Baterijas Nr.3. varēja ieraudzīt pirms Cietokšņa kanāla uzslietu vēja ģeneratoru.

Kanāls atdalīja Karostas krasta stiprinājumus un forta daļas jeb Bateriju Nr.2. un Bateriju Nr.1. Līdz tam nonākuši, laimīgi konstatējām ūdensteces pārbrišanas iespējamību. Kā tobrīd likās, upē ūdens bija salīdzinoši (ar jūru) auksts un brienot ūdens sniedzās krietni pāri ceļiem. Cietokšņa kanāls slapjākā vasaras momentā, iespējams, varētu sagādāt lielas pāri tikšanas problēmas, nemaz nerunājot par citiem gadalaikiem.

Nākamās kartē iezīmētās upītes un urgas apmēros bija niecīgas un lielākoties pilnas ar rūsaini brūnu ūdeni. Reiz no cilvēka, kurš Latvijas R piekrasti ir nogājis vienā piegājienā (9 dienās), gadījās dzirdēt, ka viņš ūdeni līdzi sev nenesa, bet dzēra vien no šīm urgām. Diemžēl problēmas sagādāja izšķirt niecīgās upītes un urgas līdzi paņemtajā kartē. Nebija skaidrs, kura urga kartē ir iezīmēta un kura nē. Tā dēļ tālākā ceļa posmā radās grūtības noteikt savu atrašanās vietu.

Notekūdeņu attīrīšanas iekārtu Z pusē aiz Cietokšņa kanāla piekrastē bija izveidots holokausta upuru memoriāls II Pasaules karā nogalinātajiem (7 000-11 000) Liepājas ebrejiem. Mūsu kailās pilsētnieku pēdas dabūja trūkties brīžos, kad tās tika spertas uz memoriālam riņķī nokaisītā oļu seguma, kurš saulē bija paspējis pamatīgi sakarst. Jaunizveidotā (2005.g.) piemiņas vieta jūras pusē bija nostiprināta ar glītiem akmeņu krāvumiem un tās tiešais jūras tuvums radīja īpašu atmosfēru.

Turpinot virzīties basām kājām gar jūras krastu uz Z, netālu no memoriāla uzgājām dārgumu lādi. Tās saturā neatklājām pasaulīgus labumus, toties nedaudz izmantojām to sēdēšanai. Beidzot, cītīgi veroties raibajā akmentiņu klājienā, mazs dzintara gabaliņš tika ievērots un tam jau vien tika piešķirta unikāla vērtība. Nesmādējām arī krāsainus jūrā nopulētus stikla gabaliņus, gliemežvāciņus un interesantus olīšus.

Netālu no Šķēdes šķērsojām urgu (Lenkupi), pār kuru bija ierīkota riepu laipa. Virs Liepājas bija manāms tumša negaisa mākoņu pulks, kurš par laimi mūs tā arī nesasniedza. Vietējo faunu sastādīja tārtiņi, kārtējās melnspārnu kaijas, kā arī samērā droša vienpleznaina sudrabkaija un sulīgi zaļa varde.

Tuvojoties vakaram un meklējot izdevīgāku apmetnes vietu samērā apdzīvotajā piekrastes joslā, aiztikām līdz Kārļupītei. Netālu no upes mēģināju uzlasīt sīkas meža zemenes. Pēc pusstundas tika sasniegta apmetnes vieta, kura tika ierīkota kāpās starp krūmiem. Uz Z no apmetnes varēja samanīt viensētu. Bija bail par neatļauto iekārtošanos kāpās, taču kā sevi attaisnojošu faktu var minēt, ka, piemēram, tādā vietā kā Vecāķi sauļošanās sezonā cilvēki kāpas ar savām aktivitātēm ietekmē uzskatāmi daudz vairāk nekā reta telts novietošana mazapdzīvotā apvidū.

Pirms gulētiešanas acis un mutes pakavējās pie saulrieta

un vakariņām, kuras laikam bija saodusi arī lapsa. Taču tiklīdz tai tika veltīts vērīgāks skatiens un pakluss mudinājums biedram paskatīties tai virzienā, tā nozuda krūmos uz neatgriešanos. Tātad šī nebija traka :)

Nogurums lika sevi manīt un tā vien prasījās atlaisties horizontālā stāvoklī. Gribējās kā labāk, bet arī šoreiz sanāca kā vienmēr un izvēlētais telts pamata slīpums gulēšanai bija par stāvu.

Naktī nācās ik pa laikam pakārpīties atpakaļ uz augšu. Doma šādā situācijā par galveno strādnieču kāju novietošanu augstākā pozīcijā prātā ienāca tikai nākamajā pārgājienā.

No rīta piekrastē dzīvojās krauklis, kurš, iespējams, redzot cilvēku klātbūtni, cerēja uz pārpalikušo pārtiku. Mēģināju glābt sasauļoto ādu un jau no rīta bagātīgi saziedos ar lipīgo pretapdeguma krēmu. Pirmā dienas daļa pagāja mierīgi šķērsojot vairākas urgas. Viena (iespējams Gulēnu valks) no tām bija īpaši oļaina.

Jūrmalas ainavu atdzīvināja kormorānu svīta.

Tika nolemts iegriezties Ziemupē. Atrāvāmies no pludmales un devāmies iekšzemē. Nezināmie lauku ceļi mulsināja un arī karte nebija liels palīgs. Nācās lūgt padomu Ziemupes baznīcas iedzīvotāju jaunatnei. Bija jau iestājies pagurums, jo saule svilināja un tveice spieda pie zemes. Pa putekļainajiem grants ceļiem nonācām līdz Ziemupes autobusa pieturai un ceļa biedrs kļuva negaidīti pārsteigts, atpazinis latviešu dokumentālās filmas par Teodoru (“Teodors”, L. Pakalniņa) norises vietu. Liela loma šai filmā ir tieši pieturai, jo no tās Teodors vēro apkārtējo ciema rosību.

Ziemupes veikalā varēja iegādāties visai ierobežotas izvēles preces. Tomēr tas mūs netraucēja atgūt spēkus un optimismu pie ārpusē novietota galda, iestiprinoties ar jauniegādātajām pārtikas precēm Virs veikala atradās vietējā bibliotēka.

Nedaudz uzkavējušies interesantajā vietā, kātojām pa grants ceļu uz Z. Bija iecerēts no tā izdevīgā brīdi atgriezties pie jūras. Viegli tas nenācās, jo ērtie celiņi bija apsargāti ar privātīpašuma zīmēm un brīdinājumiem. Kādā brīdī vienkārši izlēmām riskēt un devāmies pa iebrauktu celiņu gar vecām mājām. Par laimi, nevienu dusmīgu cilvēkveidīgu vai suņveidīgu būtni nesastapām. Tālāk nācās mest līkločus pa aizaugušām pļavām un izžuvušiem grāvjiem līdz samanījām meža stigu. Vazājoties pa brikšņiem, sajūta bija visai nožēlojama, jo nevarējām saprast, vai tūdaļ neatdursimies pret kādu nepārejamu šķērsli un nenāksies līkumot atpakaļ. Turklāt negribējās sadraudzēties ar ērcēm. Bet pēc kāda laika jūru tomēr sasniedzām un ar gandarījumu varēju mesties peldēties.

No nākamajām sasniegtajām urgām lielākā bija Laika upīte.

No tās līdz pat Akmensragam citu ievērības cienīgu objektu nebija. Akmensraga bāka mums kalpoja kā atskaites punkts tālākiem plāniem. Sarkanā bāka bija glīta, taču tās apkārtne – nolaista.

Manījām arī cilvēkus. Piekrastē bija izveidota liela zaru čupa ugunskuram. Nospriedām, ka tā paredzēta kā alternatīva bākas nefunkcionēšanas gadījumam. Nokopuši beidzamās ēdiena paliekas, centāmies sasniegt Pāvilostu tajā pašā vakarā pirms plkst. 20iem. Aizvien izteiktāk sāka sāpēt kājas. Gribējās mājās, atpūsties.. Pēdējā ceļa posmā gar jūru bažas sagādāja Rudupe, tomēr tā izrādījās viegli pārbrienama.

Pāvilosta atstāja patīkamu mazpilsētas iespaidu. Vecas mājiņas, iekopti apstādījumi un apskatei novietota interesanta zvejas laiva. Pamanījām, ka nesen  kādai glodenei nebija paveicies ar piemērota brīža izvēli ceļa šķērsošanai.

Pāvilostas pieturā beidzot varējām apsēsties un gaidīt pēdējo autobusu (uz Ventspili, no kuras tālāk plānojām doties uz Rīgu).

Ceļš ritēja veikli un mīkstie autobusa sēdekļi šķita īpaši komfortabli. Ceļmalās ganījās lapsas, stārķi u.c. lopi.

Diemžēl Ventspilī nokļuvām pēc pēdējā autobusa uz Rīgu. Ceļa biedrs vēlējās Ventspilī apstaigāt zināmas vietas. Pēdas apavos bija uztūkušas un sāpīgas, tomēr caur Vecpilsētu aizmetām loku līdz Ventspils augstskolai un Reņķa dārzam, kur ievērtējām zābaku, bruņurupuci u.c. uzpariktes.

Kāda sieviete vēlējās iegūt no mums sērkociņus, kurus mēs nebijām nemaz līdz paņēmuši. Tās pašas kundzes ieteikumi apmesties kādā viesnīcā neguva vispārēju atbalstu un, taupot naudu, bet ne spēkus, visu nakti līdz pirmajam autobusam uz Rīgu blandījāmies pa Ventspili. Tā ap pusnakti pie Ventspils pils pamanījām šiverējam seskveidīgo daudzbērnu ģimeni. Pārliecinājāmies, ka Ventspils policija naktī uz ielām dežūrē regulāri. Nelielu maltīti ieturējām autoostas kafejnīcā, kur savukārt siltuma un noguruma iespaidā mācās virsū miega peles. Turpinājām sist laiku, klejojot pa pilsētu, līdz piemetāmies uz kāda nama trepītēm pie Lielā laukuma. Bijām nodeguši sarkani kā vēži, sevišķi ķermeņa kreisās puses.

Tikuši autobusā drīz vien aizsnaudāmies. No Rīgas autoostas sekoja ātrs ceļš uz mājām, kur ātri vien sadomājām nosnausties vēl mazlietiņ. Dienu vēlāk ceļa biedrs piešķīra ordeni par pieveiktajiem 70 km divās dienās!

Pamest aiz sevis izlietotās un nederīgās lietas jau vispār nav forši un cilvēciski. Tikai mulsina cilvēka daba, kurš izvēloties pastaigu pa mežu un svaigu gaisu to apvieno ar smēķēšanas paradumu. Jebkurā gadījumā jauks atgādinājums! :)