You are currently browsing the monthly archive for jūlijs 2010.

Kādreiz laukos mums bija daudz kaķi. Cik atceros, tad bija pat brīdis, kad viņi bija saradušies veseli deviņi! Riktīga kaķu ferma :) Ar viņiem lielākoties bija interesanti.

Runči aukstākā laikā mēdza šmaukt iekšā mājā. Tad viņi par ērtu guļvietu izmantoja uzsildījušos virtuves plīts maliņu vai cepeškrāsni. Pēc siltuma kūrēm runči mēdza nolekt turpat netālu uz grīdas un ar foršu blīkšķi (atsitoties pret durvīm) gāzties gar zemi :)

Kaut ko tikpat interesantu gadījās nesen piedzīvot Rīgas Zoodārzā.

Minkāns, guļot kājām gaisā uz asfalta celiņa, nelikās traucēties un nepievērsa cilvēkiem nekādu uzmanību. Laikam karstajā laikā šāda poza vairāk dzesē!? :) Vai vienkārši uznācis brīža vājums pa ceļa uz..

Advertisements

Svētdien, turpinot ceļojumu pa Latgales pilskalniem, pamanījām kādu autoavāriju netālu no Aglonas bazilikas.

Acīmredzot, kravas mašīna, nepiemērotā ātrumā braucot pa apļveida krustojumu, sametusi uz sāniem.

Kopaina ar krustu liek uzdot arī jautājumu: “Kur tai laikā bija Dievs?”

2010. gada 6. jūlijā braucām uz Ventspili. Uz vietu līdz kurai gar jūru bijām gājuši divus pagājušos gadus. Kopējais un galvenais mērķis ir pamazām noiet 490 km garo Latvijas jūras piekrasti. Šoreiz bija plānots aizstaigāt līdz Kolkai, vietai, kur tiekas Baltijas jūra (Dižjūra) un Rīgas jūras līcis (Mazjūra).

Lielākās raizes ceļojuma plānojumā sagādāja pārtikas nodrošinājums. Pēc iepriekšējas izpētes un informācijas uzkrāšanas, visā aptuveni 90 km garajā posmā no Ventspils līdz Kolkai vienīgi Mazirbē darbojās pārtikas veikals. Protams, veikali bija un ir arī pašā Kolkā un Ventspilī. Līdz ar to līdzi tika ņemtas smagas ceļojuma somas ar visu vajadzīgo. Ļoti noderēja vecā, jau vairākus gadus kalpojusī, ceļojumu soma un pārējie atribūti (guļammaisi, cepure utml.). Lai nodrošinātu komandu ar aizsardzību pret sauli, ziedoju savu veco nagcepuri biedram, bet pati personīgi sev iepirku jaunu hūti. Pēc tam ieraudzīju uz birkas, ka tā ir no 100% papīra! :)

Ventspilī iebraucām ap pulkstens 10iem no rīta. Pārventā laikam tika labota Kurzemes iela, līdz ar to izsēdāmies Kustes dambī. Uzreiz vilkāmies līdz pirmajam ievērības cienīgajam objektam – Ventspils dzelzceļa stacijai. Tā bija samērā līdzīga Jūrmalas koka stacijām tikai, manuprāt, vientuļāka. Turklāt tur netālu var atrast mazmājiņu, kur spiedīgu vajadzību gadījumā var pakavēties.

Ventspils centrs neietilpa mūsu ceļojuma plānos un tāpēc devāmies vien Z, ZR virzienā. Uz jūru. Bet pirms tam bija obligāts pasākums veikalā. Iepirkšanās. Pēc tās, dodoties ar kājām tālāk, nācās izjust kā smagā soma, ar ūdeņu krājumiem (3 L diviem cilvēkiem uz divām dienām), spiež plecus un kājas.

Tā kā jau kādu laiku šad tad iznāca piebiedroties kaislīgiem geokešu (www.geocaching.com) meklētājiem, tad šoreiz slēpņu meklēšana bija iecerēta visā maršuta garumā, arī Pārventā. Pirmais tika sekmīgi sameklēts un atrasts pie interesantās strūklakas ar nosaukumu „Kāpu priede” (Lidotāju ielas galā).

Tālāk pa Talsu ielu soļojām līdz kā mums šķita Kaiju ielai. Pārventas centrs bija sakopts un apcirpts pēc labākās sirdsapziņas, taču, virzoties vairāk uz pilsētas nomali, mājas vairs nebija tā vizuāli uzlabotas. Jukumciema mazdārziņu rajonā meklējām nākamo slēpni, bet neatradām.

Uzradās tikai neganti un asinskāri odu bari. Meklēšana notika bez GPS aparāta un tas diemžēl bieži vien pietrūka, lai atvieglotu pielietotās pūles šai spēlei.

Izbradājušies pa zāli un brikšņiem, vilkāmies uz jūru. Vienkārši sekojām vietējiem, kuri noteikti gāja peldēties. Vecais Staldzenes ceļš vijās gar milzīgu Ventspils Naftas industriālo kompleksu. Blakus smilšainajam ceļam mežā varēja pamieloties ar pirmajām mellenēm un zemenēm, kas pagaidām bija vienīgais prieks. Karstums paņēma visus entuziasma spēkus.

Beidzot nonācām pie jūras.

Apkārt dzirdēja galvenokārt krievu valodu, kas, kā vienmēr, nemaz nepriecēja. Biedrs apsvēra iespēju doties uz nekad neapmeklēto Ventspils Ziemeļu molu ar kājām, bet tas prasītu pārāk daudz mana laika un pacietības, tāpēc tas nenotika.

Virzījāmies uz Z gar jūru. Izbrīnu sagādāja neaugstie, melnie krasti līdz Zemstrauta upītei (netālo no Staldzenes), kuri varēja rasties, urgām slapjos gadalaikos tekot un sanesot kūdrainu augsni no tuvējiem purviem un mitrainēm.

Zemstrauta upīte pie ietekas jūrā veidoja nelielu ūdenskrituma kaskādi.

Drīz vien nevarēja nepamanīt Staldzenes stāvkrastus, kuri, kā stāsta gudri cilvēki, atkāpjoties par vairākiem (2 – 3.5) metriem gadā. Netālu no centrālās ejas uz Staldzeni bija ar zaļu drānu apvilkta celtne, kas izskatījās nedaudz pēc bākas un nedaudz pēc baznīcas.

Savukārt Būšnieku bāku pamanījāmies neievērot. Iespējams, bijām aizrāvušies ar citām aktivitātēm un novērojumiem. Pie Lošupes bija pusdienu pauze. Pie pašas jūras sauļojās kāda mūsos dikti ieinteresēta ģimenīte. Biedrs tikmēr noskaidroja, ka Staldzenē nav veikali un nevar iepirkties, lai kā to gribētos. Tikmēr tapa vienīgais šī pārgājiena ar roku vizualizētais moments.

Turpinot ceļu, piekraste palika oļaināka un stāvkrasts vairs nebija tik izteikts kā pie Staldzenes. Īsti nepatika plašā piekrastes josla ar vientulīgo akmeņu klājumu un attālo kāpu-meža zonu.

Protams, mūs ar savu klātbūtni pagodināja arī vairāki krauklīšu bari, kuri šai gada laikā cītīgi apmācīja savu jauno paaudzi daudzās dzīves gudrībās. Piekrastē mēdza tusēties lielo ķīru bari. Putni no mums periodiski laidās un tipināja prom pa gabaliņam uz priekšu. Un, kā mums šķita, nebeidza par to gauži šķendēties. Šur tur pa piekrasti mežonīgā ātrumā aiztipināja un īpašā veidā šūpojās tārtiņi vai arī aizspurdza baltās cielavas. Bieži varēja manīt jaunos putnu mazuļus.

Jaunupe nesagādāja nekādas problēmas to pārbrist. Biedrs izcēlās ar savu nepatiku pret kāju apslapināšanu (un vispār pret ūdeni kā tādu!) un lielākai daļai šādu upīšu atrada veidu kā to šķērsot sausā veidā.

Ovišraga bāka bija tik neizteiksmīga, ka nemaz nemēģinājām to savā aparātā iemūžināt. Tai laikā bija jau radušās bažas par tuvojošos lietu. Pus deviņos jau ietināmies savos krāsainajos lietus mēteļos un priecājāmies, ka nelīst stipri, bet tikai smidzina.

Prieks bija arī par savu zilo kovboju platmali, kas ne tikai aizturēja daļu lietus mitruma, bet arī savaldīja manus vienmēr plīvojošos matus. Gribēdams sasildīties, biedrs atklāja, ka mājās nelaimīgi ir aizmirsusies jaka. Šoreiz lietus bija ierēķināts pārgājienā. Vispār laika prognozes mistiskā kārtā bija ļoti atbilstošas reālajai situācijai.

Netālu no Ovišiem arī meklējām naktsmītnes vietu. Viegli nenācās, jo gandrīz visur kāpu zonā bija uzbāzīgo un kodīgo skudru šosejas. Šīs radības pārgājienā krietni apnika un krita uz nerviem. Silti nebija un līdām teltī sildīties. Novērojām saulrietu caur telts „durvīm” un likāmies slīpi.

Rīts rādījās mākoņains un vējains. Nācās sarosīties un žigli kustēties uz priekšu. Biedrs aizmirstās jakas vietā lietoja guļammaisa apmetni. Man, par nelaimi, sāpēja kreisās kājas viduspēda, kas tikai pēc iestaigāšanās ļāva mazliet aizmirst par trulajām sāpēm. Šeit laikam uzskatāmi parādās kājas nebrīves jeb apavošanas sekas.

Šķērsojām mazo Olderupīti

un pēc tās ieturējām kārtīgākas brokastis. Piekrastē izskalotas bieži varēja atrast spuldzītes.

Pamanījām, ka tālumā mazs lapsēns mielojās ar beigtu putnu, bet, mums tuvojoties, tas pazuda krūmos. Nākamā šķērsojamā upe bija Lūžņa, kuras tuvumā uzturējās dzīvs Sāmsalas pīles eksemplārs.

Izrādījās, ka apiet mazās upes pie pašas ietekas jūrā bieži vien ir visvieglāk. Jau pa gabalu varējām saskatīt balto Miķeltorņa bāku un vēl kaut kādu uzparikti.

Pirms Nabeļvalka piekrastē bija ierīkotas metāla šūpoles, kur, pēc baltajiem klekšiem spriežot, mēdza uzsēsties arī putni. Izlēmām pusdienlaikā kāpās nosnausties, kas sanāca diezgan veiksmīgi, jo saule nekarsēja, bet aiz mākoņiem viegli sildīja.

Pēc tam, ieēduši pusdienas, devāmies uz Miķeļtorni jeb Pizi. Pamaldījāmies pa apdzīvoto māju takām un ceļiem līdz sasniedzām pašu bāku. Tā gan atradās privātīpašumā aiz žoga, bet vismaz bija sakopta. Vispār pie Miķeļtorņa bākas atradās diezgan glītas, senatnīgas ēkas un kādreizējie atpūtas kompleksi. Kā arī vienkārša, bet cēla baznīca.

Nesekmīgi meklējām geokešu pie Pizes kapiem, kas veltīts „lībiešu ķēniņam” Uldrikim Kapbergam. Krūmos un mežā uzbruka odi un ērču bari. Sajūta bija briesmīga, kad mums pa kājām un rokām rāpoja vairākas ērces. Pat mellenes nevarēja ieēst, kad jau visās plikajās vietās kāds dūra un sūca. Turklāt manu sašutumu pastiprināja satikšanās uz meža ceļa ar gulošu, lielu zalkti, kuram gandrīz uzkāpu uz galvas.

Visu šo meža ceļu no Pizes kapiem līdz jūrmalai (gar Bērziņu, Krūmiņu u.c. viensētām) kāvāmies ar odiem. Patīkama bija tikšanās ar jūras vējiem.

Virzoties tālāk, redzējām kā kāds vīrietis novilka bikses un jau gribēja doties kailpeldē, bet, mūs ieraugot, pārdomāja. Izrādās, viņš gribēja ar mums pārmīt dažus vārdus. Un mēs arī, jo vajadzēja uzzināt kaut ko vairāk par Lielirbes trošu tiltu. Pirms pārgājiena biju lasījusi ceļojuma aprakstu, kurā tika minēts, ka tāds tilts pastāvot. Arī aerofoto attēls par to liecināja, tikai vairs neatcerējos precīzi kurā vietā tilts uzsliets pār Irbes upi. Papildus vīrietis-zvejnieks pajokoja par mūsu bezgŗādīgo stāvokli un laipni stāstīja gan par sevi, gan par mūs interesējošo maršrutu.

Devāmies uz Dižkalna tornīti.

Tur laikam ir privātīpašuma teritorija ar aizsāktiem būvdarbiem atpūtas kompleksa atjaunošanai, taču cilvēku gan nevienu nemanījām. Sekojot meža ceļam, nonācām līdz Padomju laikā izveidotā piekrastes robežposteņa paliekām. Arī tur bija ieslēpts viens geokešs, bet negribējās to bez GPS vairs meklēt, turklāt odi.. Arī, raiti ejot, tie nelika mieru un koda pat auss galiņā. Krustojumā nolēmām doties gar paralēlo ceļu Irbei uz jūru. Tādā veidā domājām aiziet līdz mistiskajam trosu tiltam. Jo vairāk tuvojāmies jūrai, jo skaidrāk sāku saprast, ka tilts ir izbēdzis no mūsu ciešā redzes loka. Kā vēlāk noskaidroju, tad uz tiltu no kreisā Irbes upes krasta ved taciņa no “Irbes” mājām. Taciņu ievēroju, tikai prātā nenāca pārbaudīt tik sīku vienību, bet laikam vajadzēja gan!

Līdz ar to aizgājām līdz jūrai un, sapīkuši par neveiksmi, gatavojāmies jau pārlaist nakti Irbes upes kreisajā krastā.

Līdz šejienei bija ievilkta pat telefona līnija. Biedrs izdomāja uzkāpt tuvējā novērošanas tornītī, kurš neesot bijis pārāk stabils.

No turienes varēja redzēt vairākus laivotājus, kuri piekrita mūs pārvizināt pāri Irbes upei. Liels paldies slovāku tūristiem, kuri te lielā pulkā jau otro gadu pēc kārtas brīvdienās atpūtās un baudīja fantastiskos saulrietus!! Arī mēs vienu tādu nofiksējām.

Upes šķērsošana bija bailīga, jo darījām to ar kanoe tipa laivu, kura uzairējot dikti zvāļojās. Bijām nezisakāmi laimīgi par šādu negaidītu veiksmi tikt Irbes upes labajā krastā!

Tā kā sen jau bija noieta dienas norma (virs 30 km), tad nedaudz distancējāmies no tūristu pulkiem un pirms Nabalgrāvja jau ierīkotā atpūtas vietā, ietaisījāmies uz naktsmītni. Izrādījās, ka sāpošā pēda pēc šādas soļošanas vairs īpaši nesāpēja. Kūrām ugunskuru, vārījām siltu ēdienu, vērojām aizpeldošo Tallinku, un sildījāmies, jo vējš nepārtraukti pūta savu pūšamo. Telefoniski arī uzzinājām otro 2010. gada futbola Pasaules kausa pusfināla dalībnieci – Spāniju.

Rīta agrumā virs telts skaļi sasaucās un laidelējās kraukļu ģimene. Pēc pāris stundām pamostoties, pamanīju pa roku rāpojošu ērci un miegs vairs nebija nevienā acī. Cēlāmies pus9os. Brokastīs – āboli. Priekšā vēl vismaz 20 km.

Ķikans bija brangs grāvis, bet pie pašas ietekas jūrā to varēja mierīgi pārlēkt.

Pēc Sīkraga sekoja brokastu pauze un vēlēšanās ātrāk nokļūt Mazirbē.

Tikuši tur, metāmies veikalā sapirkties dzeramo un saldējumu. Veikals izrādījās ar samērā plašu preču sortimentu un turklāt pircējiem atvērts no 9iem rītā līdz 9iem vakarā.

Tur, stāvot rindā, mūs kā soļotājus atpazina un uzrunāja vietējais vīrietis, kurš interesējās, kā esam tikuši pāri Irbes upei. Iegūtos veikala labumus tiesājām turpat uz tuvējā soliņa. Pa to laiku atbrauca vietējā pastniece ar Ņivu un sadalīja pastu. Vēlāk viņu ievērojām arī Kolkā. Apskatījām Līvu tautas namu, lielo tīklu šķūni un tad devāmies uz laivu kapsētu.

Tur ātri atradām geokešu un netālu gribējām atrast arī nākamo.

Nācās rāpties vairāk kā 10 m augstā novērošanas tornī, kuram dēļu grīdas bija sākušas maitāties. Sajūtas nebija patīkamas, lai arī no tā pavērās tālāki skati uz piekrasti. Atmetām ar roku šim pasākumam un devāmies ceļā.

Pārmaiņas pēc saule tajā dienā sildīja un varēja izģērbties plānākās drēbēs. Netikām līdz Košragam, jo gribējās diendusu, kura šoreiz iznāca apvienojumā ar saules peldēm. Jāsaka, ka slapjo nopeldēšanos tā arī neiznāca iekļaut veiktajās aktivitātēs. Zvilnot kāpās, redzējām kā pa pludmali aizbrauc un ar malkas kravu atbrauc traktors, saukts arī par draņķi.

Pie Pitraga smiltīs sadzītie pāļi divās paralēlās rindās un jūra veidoja skaistu kompozīciju.

Nereti piekrastē bija sastopamas jaunākas vai vecākas koka un metāla laivas. Ik pa laikam vajadzēja atpūsties, jo bija jau iestājies vispārējs fiziski morāls pagurums. Pamanījām Saunraga bāku.

Pie Vaides joprojām bija saglabājušies Jāņu svētku atribūti (smiltīs iebakstītas meijas). Šķērsojām Vecročupi un jau sākām nopietni domāt par naktsmītnes iekārtošanu. Posms no Vecročupes līdz pašam Kolkas ragam ir vientulīgs un cilvēku neapdzīvots. Smiltīs šad tad varēja pamanīt kāda meža zvēra kāju nospiedumus.

Naktsmītni iekārtojām meža tuvumā, kur arī varēja samanīt kādreizējās zvēru pastaigas.

Dumbrkalna mežos bija daudz brūkleņu, bet šajā gada laikā tās vēl nebija gatavas, tāpēc nekādas ogu dzīres neiznāca. Pamatīgas problēmas sagādāja ugunskura iekuršana. No vējiem bija auksti. Teltī arī neizdevās sasildīties un neatlika nekas cits kā uzkurt sārtu. Atkal pa jūru uz Stokholmu aizlīgoja Tallink prāmis.

Siltas vakariņas nelīdzēja un mums pa nakti nācās draudzīgi saspiesties, lai kaut cik sasildītos. Kā atpestīšana nāca rīts ar sauli.

9. jūlija lielākais pārsteigums bija no telts novērotais lidojošs liels, brūnraibs putns, kuru diemžēl neiznāca nobildēt. Vēlāk, izpētot www.putni.lv mājaslapu ar Latvijā satopamajiem putniem, nonācām pie secinājuma, ka tas bija neviens cits kā jūras ērglis, jo izmēros bija vismaz divreiz lielāks nekā bieži redzētās melnspārnu kaijas.

Naski soļojām pēdējos pāris kilometrus līdz Kolkas ragam. Tālumā varēja ievērot jūrā uzstādīto Kolkas bāku.

Pie Kolkas raga jau rosījās tūristu pulciņi. Iespēru vienu kāju Baltijas jūrā un otru Rīgas jūras līcī, lai gan tās formālās robežas protams ir pilnīgi neuzskatāmas. Tikai, salīdzinot ar Baltijas jūras piekrasti, RJL pusē vēja praktiski nebija. Vecās Kolkas raga bākas (16. gs celtās) drupu vietā geokešu neatradām, bet par mierinājumu vismaz varējām pa ceļam uz Kolkas autobusa pieturu, pamieloties ar mellenēm. RJL peldējās gulbju bars.

Veiksmīgi tikām līdz autobusa pieturai (un pēc tam tālāk uz mājām) un šeit arī 4 dienu pārgājiena ceļojumam varējām pielikt punktu. Visur Latvijā bija sācies lielais karstums.

P.S. Silti iesaku biedra redzējumu uz visu notikušo: http://redstar7.wordpress.com/2010/07/18/ventspils-kolka/



Uzmanība jāpievērš nevis cenai, bet mistiskajiem materiāliem, no kuriem izgatavotas sieviešu pludmales čības! :)