Lieldienas. Visā Latvijā un citviet – svētki.

Ļautiņi mēdz tādos gadījumos apsveikt viens otru un novēlēt daudz, daudz savstarpēju materiālu un nemateriālu jaukumu. Pārdomas ir par apsveikumu patiesumu un kvalitāti. Ērti lietojamā virtuālā vide ir ideāla, lai indivīds attiecīgajā momentā izsūtītu apsveikumu gūzmu uz visām debespusēm.

Man personīgi acīs jau ilgāku laiku ir dūries, tas, ka zināmi cilvēki elektroniskajos laba vēlējumos bieži pauž tādas lietas, kuras reālajā saskarē ar otru neuzdrīkstētos. Piemēram, nosūtot apsveikumu ar karstām bučiņām un teksta beigās piekabinot siekalaini mīļus ģīmīšus. Kaut kā neticās, ka tādas izpausmes būtu svētku sajūtas radītais pacilājums un plašie jūtu uzplūdi pret daudzajiem līdzcilvēkiem. Iedomāts pienākums vai spontāns pieklājības žests?! Tāpat kā pēc otra cilvēka šķavām pateikt tam: “Uz veselību!” Kaut kā jau savstarpēji jākomunicē, jāatceras par otra esamību, jābūt laipniem, patīkamiem cilvēkiem… Šķiet, ka sabiedrībā tā ir pieņemts uzvesties. Neviens jau neko sliktu pretī neteiks un neizsmies, ja vien tas pamatīgi nepārsniegs visas ticamības robežas.

Taču vispretdabiskākie veidojumi, manuprāt, ir apsveikumu bezpersoniskie pantiņi. Tie aizņem lielāko daļu apsveikuma un nepasaka būtībā neko. Vismaz manas acis, lasot apsveikumu, tos filtrē un meklē kādu personiskāku rindu, kuru bieži vien tā arī neizdodas atrast. Bēdīgi ir tad, ja esi saņēmis apsveikumu ar pantiņu kā kārtējo automātisko pārsūtījumu. Žēl, jo svētku apsveikumi liek atcerēties un piedomāt vienam par otru. Par to, ka ir kāds, kurš varētu priecāties par saņemto manis sveicienu. Neizslēdzu un zinu gadījumus, ka glīts un cilvēkam piemērots pantiņš rada prieku un atzinību.

Ir taču tik forši aizsūtīt iedomātajam cilvēkam kādu īsāku, bet toties pašrakstītu rindu. Gandrīz jau pietiek cilvēku uzrunājot vārdā..

Četrvārdsakot – nu nepatīk man plātīšanās!

Advertisements