You are currently browsing the monthly archive for marts 2010.

Ar laiku atmiņas spēcīgi izmainās, izbalē vai pat vispār aizmirstas. Ceļojums Liepāja – Pāvilosta ir pirmais ceļojuma gar jūru posms, kurš tekstuālā formātā nav fiksēts. Iespējams, ka ar fotogrāfiju un atmiņu palīdzību reanimētais pārgājiens nebūs tik patiess kā stāsts par nākošo posmu.

Pirmdienā 2007. gada 16. jūlijā ar autobusu no Rīgas devāmies uz Liepāju. Gribējās iespēt izdarīt no mācībām un darba brīvajā laikā kaut ko interesantu. Personīgi vēlējos arī beidzot atrast īstu dzintaru. Katram īstam latvietim taču mājā jābūt kādam dzeltenā jūras zelta gabaliņam! Jebkurā gadījumā īpašu ieganstu diviem jauniem cilvēkiem pārgājiena iecerei nevajadzēja. Maršruta sākumam lieliski noderēja jau pirms gada iepazītā vēju pilsēta Liepāja.

Līdzi ņēmām divas mugursomas, no kurām viena bij’ lielā jeb 20 l tilpuma soma, jo tajā vajadzēja ietilpināt vairākus kilogramus smago, četrvietīgo telti. Mazākas telts vienkārši nebija. Tad vēl somās savietojām divus plānos guļammaisus. Neskaitot dažus apģērba gabalus, nepieciešamākās higiēnas preces un fotoaparātu, ņēmām līdzi izprintētas A4 lapas ar melnbaltu piekrastes kartogrāfisko attēlojumu. Pirms iziešanas no mājām, atcerējāmies arī par nesen iegādāto tālskati, kuru plānojām pielietot ornitoloģiskiem novērojumiem. Pārtiku nolēmām iepirkt Liepājas veikalos. Vai tad tas varētu sagādāt problēmas?!

Autobuss Liepājā ieradās ap 9 no rīta. Iepazināmies ar glīto Liepājas dzelzceļa staciju un tuvāko tās apkārtni, uzkāpjot uz gājēju tiltiņa pār dzelzceļu. Tālāk devāmies Vecliepājas virzienā meklēt pārtikas veikalu. Uz Tirdzniecības kanāla tilta caur tālskati iepazināmies ar Larus Marinus eksemplāru.

Nonākot palielākā pašapkalpošanās veikalā, pacietības mēri ātri kļuva pilni un ar grūtībām tika izvēlētas preces, kuras vajadzētu ņemt līdzi. Tas sagādāja pamatīgas nesaskaņas pārgājiena dalībnieku vidū. Vispār jau nepārdomāta iešana veikalā, lai iepirktu kaut kādas x preces spēj sagādāt ziloņa izmēra galvassāpes!

Līdz tam laikam diena jau bija sākusies pilnā apjomā. Saule krietni svilināja. Makten žēl bija savas botiņās iesprostotās kājas, bet neuzdrīkstējos izkāpt no tām vairāk neuzticamā ielas seguma nevis pilsētas nerakstīto ētikas apsvērumu dēļ.

Pārliecinoši soļojām uz tiltiņu, kuram, spriežot pēc kartes, vajadzēja savienot Ziemeļu priekšpilsētu ar Karostu. Diemžēl noietie kilometri bija veltīgi, jo tilts jau sen netika izmantots un bija slēgts.

Vispār todien pa pilsētu tika noieti aptuveni 10 kilometri, kas bija daudz vairāk par plānoto. Pie Karostas kanāla vecā tilta nedaudz tika atpūtinātas kājas un ar sevišķu interesi (kā vienmēr!) pavēroti tuvējie lidojošie (un peldošie) objekti. Teorētiski apsvēruši tilta izmantošanas un kanāla pārpeldēšanas jautājumus, devāmies pa neizdevīgo taču neizbēgamo apkārtceļu (pa Pulvera ielu) uz Karostu.

Bija jūtams iesauļojums uz sejas, kakla un rokām. Pulvera un Cukura ielas atklāja samērā industriālu skatu uz Karostas kanālu.

Tika ievērtēta tolaik nesen aizklapētā Liepājas cukura rūpnīca.

Cerot uz ātrāku nokļūšanu pie jūras, tika izmēģināts maršruts caur Spīdolas ielas apkaimi un tuvējiem mazdārziņiem. Tur bez izmētātām parpalām satikām divus pieaugušus cilvēkus, kuri nez kāpēc ķēra kādu brūnraibu putniņu.

Nevēloties riskēt ar vēl pāris lieki nostaigātiem kilometriem, no Laboratorijas ielas gājām vien atpakaļ uz Ģenerāļa Baloža ielu. Uz šīs un Lazaretes ielu krustojuma atradās glīts no sarkaniem ķieģeļiem būvēts ūdenstornis.

Tālumā varēja saskatīt pareizticīgo katedrāles apzeltītas augšējās daļas. Vēlāk noskaidrojām, ka tas ir viens no Karostas simboliem jeb Svētā Nikolaja pareizticīgo Jūras Katedrāle. Ievērojot tiešu virzienu uz ZR, beidzot sasniedzām Baltijas jūru! Vējš patīkami veldzēja. Tika ieturētas samērā vienkāršas pusdienas ar marinētiem gurķīšiem galvenajā lomā.

Tālāk sekoja Baterijas Nr.3. iepazīšana, ložņājot pa betonētajām būvēm, pētot konstrukciju nozīmi un vietējās mākslas izpausmes uz sienām.

Vēsturiski militārā objekta piekrastes forti un stiprinājumi, neraugoties uz faktu, ka tie nekad nav izmantoti karadarbībā, nav īpaši labi saglabājušies un tos acīmredzami grauž jūras zobs.

Pirmreizējam apmeklētājam, lavierējot starp šiem krasta nostiprinājumiem, ir kur apmierināt savu atklājēja un pētnieka ziņkāri, atstāt pāri palikušo enerģiju un bagātīgi papildināt foto galeriju.

Piekrastē zvejoja tolaik vēl īpaši neiepazītie pēc zivīm kārie kormorāni. Priedes krastmalā laikam no vējiem bija nedaudz salīkušas A virzienā.

Jau no Baterijas Nr.3. varēja ieraudzīt pirms Cietokšņa kanāla uzslietu vēja ģeneratoru.

Kanāls atdalīja Karostas krasta stiprinājumus un forta daļas jeb Bateriju Nr.2. un Bateriju Nr.1. Līdz tam nonākuši, laimīgi konstatējām ūdensteces pārbrišanas iespējamību. Kā tobrīd likās, upē ūdens bija salīdzinoši (ar jūru) auksts un brienot ūdens sniedzās krietni pāri ceļiem. Cietokšņa kanāls slapjākā vasaras momentā, iespējams, varētu sagādāt lielas pāri tikšanas problēmas, nemaz nerunājot par citiem gadalaikiem.

Nākamās kartē iezīmētās upītes un urgas apmēros bija niecīgas un lielākoties pilnas ar rūsaini brūnu ūdeni. Reiz no cilvēka, kurš Latvijas R piekrasti ir nogājis vienā piegājienā (9 dienās), gadījās dzirdēt, ka viņš ūdeni līdzi sev nenesa, bet dzēra vien no šīm urgām. Diemžēl problēmas sagādāja izšķirt niecīgās upītes un urgas līdzi paņemtajā kartē. Nebija skaidrs, kura urga kartē ir iezīmēta un kura nē. Tā dēļ tālākā ceļa posmā radās grūtības noteikt savu atrašanās vietu.

Notekūdeņu attīrīšanas iekārtu Z pusē aiz Cietokšņa kanāla piekrastē bija izveidots holokausta upuru memoriāls II Pasaules karā nogalinātajiem (7 000-11 000) Liepājas ebrejiem. Mūsu kailās pilsētnieku pēdas dabūja trūkties brīžos, kad tās tika spertas uz memoriālam riņķī nokaisītā oļu seguma, kurš saulē bija paspējis pamatīgi sakarst. Jaunizveidotā (2005.g.) piemiņas vieta jūras pusē bija nostiprināta ar glītiem akmeņu krāvumiem un tās tiešais jūras tuvums radīja īpašu atmosfēru.

Turpinot virzīties basām kājām gar jūras krastu uz Z, netālu no memoriāla uzgājām dārgumu lādi. Tās saturā neatklājām pasaulīgus labumus, toties nedaudz izmantojām to sēdēšanai. Beidzot, cītīgi veroties raibajā akmentiņu klājienā, mazs dzintara gabaliņš tika ievērots un tam jau vien tika piešķirta unikāla vērtība. Nesmādējām arī krāsainus jūrā nopulētus stikla gabaliņus, gliemežvāciņus un interesantus olīšus.

Netālu no Šķēdes šķērsojām urgu (Lenkupi), pār kuru bija ierīkota riepu laipa. Virs Liepājas bija manāms tumša negaisa mākoņu pulks, kurš par laimi mūs tā arī nesasniedza. Vietējo faunu sastādīja tārtiņi, kārtējās melnspārnu kaijas, kā arī samērā droša vienpleznaina sudrabkaija un sulīgi zaļa varde.

Tuvojoties vakaram un meklējot izdevīgāku apmetnes vietu samērā apdzīvotajā piekrastes joslā, aiztikām līdz Kārļupītei. Netālu no upes mēģināju uzlasīt sīkas meža zemenes. Pēc pusstundas tika sasniegta apmetnes vieta, kura tika ierīkota kāpās starp krūmiem. Uz Z no apmetnes varēja samanīt viensētu. Bija bail par neatļauto iekārtošanos kāpās, taču kā sevi attaisnojošu faktu var minēt, ka, piemēram, tādā vietā kā Vecāķi sauļošanās sezonā cilvēki kāpas ar savām aktivitātēm ietekmē uzskatāmi daudz vairāk nekā reta telts novietošana mazapdzīvotā apvidū.

Pirms gulētiešanas acis un mutes pakavējās pie saulrieta

un vakariņām, kuras laikam bija saodusi arī lapsa. Taču tiklīdz tai tika veltīts vērīgāks skatiens un pakluss mudinājums biedram paskatīties tai virzienā, tā nozuda krūmos uz neatgriešanos. Tātad šī nebija traka :)

Nogurums lika sevi manīt un tā vien prasījās atlaisties horizontālā stāvoklī. Gribējās kā labāk, bet arī šoreiz sanāca kā vienmēr un izvēlētais telts pamata slīpums gulēšanai bija par stāvu.

Naktī nācās ik pa laikam pakārpīties atpakaļ uz augšu. Doma šādā situācijā par galveno strādnieču kāju novietošanu augstākā pozīcijā prātā ienāca tikai nākamajā pārgājienā.

No rīta piekrastē dzīvojās krauklis, kurš, iespējams, redzot cilvēku klātbūtni, cerēja uz pārpalikušo pārtiku. Mēģināju glābt sasauļoto ādu un jau no rīta bagātīgi saziedos ar lipīgo pretapdeguma krēmu. Pirmā dienas daļa pagāja mierīgi šķērsojot vairākas urgas. Viena (iespējams Gulēnu valks) no tām bija īpaši oļaina.

Jūrmalas ainavu atdzīvināja kormorānu svīta.

Tika nolemts iegriezties Ziemupē. Atrāvāmies no pludmales un devāmies iekšzemē. Nezināmie lauku ceļi mulsināja un arī karte nebija liels palīgs. Nācās lūgt padomu Ziemupes baznīcas iedzīvotāju jaunatnei. Bija jau iestājies pagurums, jo saule svilināja un tveice spieda pie zemes. Pa putekļainajiem grants ceļiem nonācām līdz Ziemupes autobusa pieturai un ceļa biedrs kļuva negaidīti pārsteigts, atpazinis latviešu dokumentālās filmas par Teodoru (“Teodors”, L. Pakalniņa) norises vietu. Liela loma šai filmā ir tieši pieturai, jo no tās Teodors vēro apkārtējo ciema rosību.

Ziemupes veikalā varēja iegādāties visai ierobežotas izvēles preces. Tomēr tas mūs netraucēja atgūt spēkus un optimismu pie ārpusē novietota galda, iestiprinoties ar jauniegādātajām pārtikas precēm Virs veikala atradās vietējā bibliotēka.

Nedaudz uzkavējušies interesantajā vietā, kātojām pa grants ceļu uz Z. Bija iecerēts no tā izdevīgā brīdi atgriezties pie jūras. Viegli tas nenācās, jo ērtie celiņi bija apsargāti ar privātīpašuma zīmēm un brīdinājumiem. Kādā brīdī vienkārši izlēmām riskēt un devāmies pa iebrauktu celiņu gar vecām mājām. Par laimi, nevienu dusmīgu cilvēkveidīgu vai suņveidīgu būtni nesastapām. Tālāk nācās mest līkločus pa aizaugušām pļavām un izžuvušiem grāvjiem līdz samanījām meža stigu. Vazājoties pa brikšņiem, sajūta bija visai nožēlojama, jo nevarējām saprast, vai tūdaļ neatdursimies pret kādu nepārejamu šķērsli un nenāksies līkumot atpakaļ. Turklāt negribējās sadraudzēties ar ērcēm. Bet pēc kāda laika jūru tomēr sasniedzām un ar gandarījumu varēju mesties peldēties.

No nākamajām sasniegtajām urgām lielākā bija Laika upīte.

No tās līdz pat Akmensragam citu ievērības cienīgu objektu nebija. Akmensraga bāka mums kalpoja kā atskaites punkts tālākiem plāniem. Sarkanā bāka bija glīta, taču tās apkārtne – nolaista.

Manījām arī cilvēkus. Piekrastē bija izveidota liela zaru čupa ugunskuram. Nospriedām, ka tā paredzēta kā alternatīva bākas nefunkcionēšanas gadījumam. Nokopuši beidzamās ēdiena paliekas, centāmies sasniegt Pāvilostu tajā pašā vakarā pirms plkst. 20iem. Aizvien izteiktāk sāka sāpēt kājas. Gribējās mājās, atpūsties.. Pēdējā ceļa posmā gar jūru bažas sagādāja Rudupe, tomēr tā izrādījās viegli pārbrienama.

Pāvilosta atstāja patīkamu mazpilsētas iespaidu. Vecas mājiņas, iekopti apstādījumi un apskatei novietota interesanta zvejas laiva. Pamanījām, ka nesen  kādai glodenei nebija paveicies ar piemērota brīža izvēli ceļa šķērsošanai.

Pāvilostas pieturā beidzot varējām apsēsties un gaidīt pēdējo autobusu (uz Ventspili, no kuras tālāk plānojām doties uz Rīgu).

Ceļš ritēja veikli un mīkstie autobusa sēdekļi šķita īpaši komfortabli. Ceļmalās ganījās lapsas, stārķi u.c. lopi.

Diemžēl Ventspilī nokļuvām pēc pēdējā autobusa uz Rīgu. Ceļa biedrs vēlējās Ventspilī apstaigāt zināmas vietas. Pēdas apavos bija uztūkušas un sāpīgas, tomēr caur Vecpilsētu aizmetām loku līdz Ventspils augstskolai un Reņķa dārzam, kur ievērtējām zābaku, bruņurupuci u.c. uzpariktes.

Kāda sieviete vēlējās iegūt no mums sērkociņus, kurus mēs nebijām nemaz līdz paņēmuši. Tās pašas kundzes ieteikumi apmesties kādā viesnīcā neguva vispārēju atbalstu un, taupot naudu, bet ne spēkus, visu nakti līdz pirmajam autobusam uz Rīgu blandījāmies pa Ventspili. Tā ap pusnakti pie Ventspils pils pamanījām šiverējam seskveidīgo daudzbērnu ģimeni. Pārliecinājāmies, ka Ventspils policija naktī uz ielām dežūrē regulāri. Nelielu maltīti ieturējām autoostas kafejnīcā, kur savukārt siltuma un noguruma iespaidā mācās virsū miega peles. Turpinājām sist laiku, klejojot pa pilsētu, līdz piemetāmies uz kāda nama trepītēm pie Lielā laukuma. Bijām nodeguši sarkani kā vēži, sevišķi ķermeņa kreisās puses.

Tikuši autobusā drīz vien aizsnaudāmies. No Rīgas autoostas sekoja ātrs ceļš uz mājām, kur ātri vien sadomājām nosnausties vēl mazlietiņ. Dienu vēlāk ceļa biedrs piešķīra ordeni par pieveiktajiem 70 km divās dienās!

Advertisements

Pamest aiz sevis izlietotās un nederīgās lietas jau vispār nav forši un cilvēciski. Tikai mulsina cilvēka daba, kurš izvēloties pastaigu pa mežu un svaigu gaisu to apvieno ar smēķēšanas paradumu. Jebkurā gadījumā jauks atgādinājums! :)