You are currently browsing the monthly archive for februāris 2010.

Pašlaik esmu pilnīgi un galīgi aizrāvusies ar Hansa Falladas grāmatu “Starp Vilkiem”. Pirmajā brīdī likās, ka šis romāns galīgi nav priekš manis. Ievadā aprakstītā skarbā un nežēlīgā pasaule (Berlīne pēc I Pasaules kara), kas samaļ ikvienu cilvēku, nav nekas jauns, bet jau apnicis temats. Tā piemēram, negribējās akceptēt domu, ka visas Berlīnes sievietes tolaik bijušas prastas netikles. Bija grūti pierast un iedziļināties tekstā pirmās 20 lapas puses.

Aizlasījos pie pirmajām garākajām grāmatas varoņa pārdomām un sapratu: Jā, tas tik ir kaut kas! Tālāk mana lasītāja uzticība netika pievilta. Manuprāt, te ir viss ko var vēlēties no romāna: cilvēcīgas atziņas, sarežgīts sižets un krāšņa valoda. Piedāvāju divas no daudzajajām atziņām no grāmatas otrās daļas “Lauki deg”:

”Vai agrāk visi bija apmierināti? …

Kur nu! Arī agrāk mēs nebijām apmierināti.

Cilvēks jau piedzimst lai žēlotos! Tiklīdz cilvēks ir piedzimis, tā tūliņ kā jauns kazlēns blēj, ko māk, un, kad mirst, tad sēc kā vecs āzis. Un visā starplaikā blēj vienā blēšanā.

Nē, apmierināti mēs, protams, nebijām arī agrāk! Bet tur, mans cienītais, ir starpība. Agrāk ikviens gribēja tikai vairāk, nekā viņam bija; šodien ikviens grib par varītēm dabūt tieši to, kas ir otram!”


”Cilvēki nemīl savus glābējus, – tiklīdz briesmas garām, viņi ņem ļaunā, ka glābējs ir pārāks par viņiem!

Patīk laikam jau tāpēc, ka nežēlīgi vienkārši un patiesi! Par cilvēku.