[..] Bet mežs nāca arvien tuvāk. Mežam pa priekšu plūda zaļa migla. Tā smaržoja pēc priežu skujām un pēc tikko bijuša pērkona. Tā līda pa vaļējiem logiem un pa durvju atslēgas caurumiem, pa skursteņiem un ventilācijas lūkām istabās, un cilvēkiem kļuva vieglāk elpot.

Brīvības ielas nams jau apmežots

[..] Katru gadu pilsētā ienāk zaļš mežs un nokož smakas un smirdoņas, noklusina trokšņus un iznīcina putekļus. Vai tu atceries, kā pagājušajā gadā mežs ienāca pilsētā? Kad viņš gāja prom, taisni žēl palika, gribējās iet līdzi. Šogad viņš atkal nāks. Tikai nekad nevar zināt, kad.

Es vakar biju mežā. Klausījos, skatījos — nekā nemana. Es prasu: “Nenāksi uz pilsētu?

Nenāksi uz pilsētu?” Neatbild. Klusē.

Liels, zaļš mežs.

Imants Ziedonis – Zaļā pasaka

Advertisements