27. jūlijā tika nolikts tas datums, kad beidzot šovasar turpināsim gājienu gar Latvijas piekrasti. 30. jūlijs likās ļoti piemērots iespēt nākamo soļojamo posmu: Pāvilosta – Ventspils. Arī VEĢMA mājas lapā laika ziņas uz tām pāris dienām solīja pieklājīgas (sauli ar mākoņiem, vienu dienu īslaicīgu lietu, bet tas kā šķita nekas traks jau nebūs). Līdz ar to personīgi līdzņemtie velkamie gabali bija izteikti vasarīgi un sievišķīgi (bez lietus mēteļa, bez kārtīgām biksēm).

Iepriekš tika veikti šādi tādi sagatavošanās darbi, lai šai reizē nepietrūktu ne vienkāršu sērkociņu, ne kārtīgu pusdienu tāliem ceļiem un vispār labāk saorganizētu gājiena maršrutu ar pienācīgu kartogrāfisko materiālu. Jāpiebilst, ka somas kravāšana ir viens no maniem nemīļākajiem darbiem, kuru atlieku pēc iespējas uz vēlāku laiku.

30. jūlija diena Rīgā liecināja, ka laiciņš gaidāms vasarīgi karsts. Ar divām pilnām mugursomām nobruņojušies un ar diezgan lielām šaubām par personīgajām izturēšanas spējām garajā turpceļā (jo autobuss solījās vizināt apmēram 5 stundas) devāmies iepirkt Rīgas autoostā divas biļetes uz Pāvilostu. Veiksmīgi. Tā, kā cilvēku nebija pārāk daudz un varēja izvērsties, tad kā primārais vietas izvēles faktors autobusā bija nodistancēties no mātes un divu neklusu bērnu sabiedrības.

Izbraukšana ārpus Rīgas pa laikam bija tāda raustīga, jo šoferim vajadzēja šur tur strauji sabremzēt un mums – krietni nolīgoties. Jāsaka ka līdz šim nemērotais lielceļa posms no Ventspils – Rīgas šosejas pagrieziena uz Kandavu līdz pat Pāvilostai jau vien bija skaista ekskursija senioru garā (veroties pa labi un pa kreisi) un krāšņs Kurzemes burvības pārdzīvojums. Jā, Kurzeme ir viennozīmīgi (subjektīvi) skaista ar saviem pakalniem, līkloču upēm, vecajām muižām un pilīm! Radās sapņaina vīzija par ideālo lauku dzīvi Ēdoles vai Sabiles pusē. Turklāt kādā slapjumā ar acu kaktiņu gadījās redzēt Rīgā tādu retumu kā gārni.

Pāvilostā iebraucām pus 9os vakarā. No pilnā autobusa pāri bijām palikuši 4i Rīgas pasažieri. Ļoti varēja just, ka mēs esam tuvu jūrai – jūras mēsli, ūdens skalošanās, kaijas. Kā pirmais pārsteigums bija netālu no pašas Pāvilostas jūrā iedēstītais priedes koks ar visu pulksteni, kas tika pamanīts tikai vēlāk. Skats jau aizraujošs, turklāt vēl uz saulrieta fona!

Kociņš jūrā

Un jūra svaigi pelēkzilos toņos saglabājās visu laiku. Ātri vien, pēc pāris kilometriem sākās Baltijas jūras izskalotais stāvkrasts, kas ar nelieliem izrāvumiem saglabājās līdz pat Ventspilij.

Stāvkrasts pirms Jūrkalnes

Izskalošanās un ieskalošanās slāņi, bagātīgi nolijuši ar dzelzs ūdeni, nereti veidoja acij tīkamus mākslas darbus uz stāvkrasta sienām.

Dzelžainie stāvkrasti

Iesākumā mēģināju skaitīt pārkāptās urgas, taču vēlāk skaits tāpat nojuka, jo lielākā daļa no tām jau bija paspējušas izžūt. Drīz vien tika konstatēts, ka Latvijas R piekraste nav nemaz tik smilšaina kā to stāsta, (jūr)akmeņi un oļi dažādos izmēros un krāsās bija dāsni nokaisīti visā piekrastes garumā. Pirmās dienas ceļā tika satikti dažādu tautību un dzimuma plikņi, mukts no dunduriem un odiem, pirmoreiz runāts pa telefonu par brīvu. Netālu no skr(ejas) uz Ulmali smiltīs bija sataisītas darbietilpīgas oļu kolāžas.

Oļu kolāža

Pirmās dienas mērķis bija sasniegt Bukuragu un netālu aiz tā sliet jauno telti, kuras komplektācija vēl nebija droši pārbaudīta. Tā kā uz pusnakti uznāca tumsa un apkārtējās ainavas izzuda redzēt gribošajam skatam, tad nekas cits neatlika, kā nostopēt sevi un palikt mazā līcīti zem vismaz 30 m augsta stāvkrasta, kas apaudzis ar priedēm. Sava daļa koku jau bija noslīdējuši lejā, kas raisīja bažas par gulēšanas drošību, taču tonakt par laimi gandrīz nebija vēja, tā ka gulēšana 5 m no jūras krasta iznāca pieklājīga. Laikam pa nakti tika intensīvi gulēts uz labo sānu, kas no rīta bija stīvs un sāpīgs.

Rīta pusē ar vējiem telts tika raustīta mazliet cītīgāk. Vairāki kraukļi modināja ar attālu koklēšanu un tiklīdz ārpus telts parādījās kāda ekstremitāte – tā lidoņi, šķiet, drošības pēc, nozuda. Celšanās process aizsākās 10os, bet iztaisījāmies promiešanai pēc 11iem. Kamēr sieviete kopa ik rīta skaistumu, vīrietis iezīmēja teritoriju ar mākslas darbu.

Mākslas darbs

Otrās dienas nodomi bija noiet vismaz 25 km, atstājot trešajai dienai līdzīgu gabalu. Jo tuvāk nāca Jūrkalne, jo vairāk cilvēku parādījās. Un urga, kura sniedzās 10 cm virs pēdām, izrādījās Rīvas upe, kas kartē solījās būt apejama pa ceļu. Bet salīdzinājumā ar jūru, ūdens gan bija auksts.

Jūrā zvejoja jūras kraukļi (kormorāni) un kaijveidīgie. Pa piekrasti tipināja tārtiņi un arī kaut ko ēdamu lasīja. Iespējams no tādiem skatiem ātri vien sagribējās pašiem kaut ko apēst. Un ne jau tikai līdzpaņemto rupjmaizi un Rimi veikala marinētos gurķus, kas vasarā garšo vienkārši atbaidoši (salīdzinājumā ar nesen baudīto mājas produkciju).

Kā jau paredzēju, Jūrkalnei tik vienkārši paiet garām nevarēju. Bija gan uzraksts, gan arī publiskas trepītes augšup stāvkrastā. Iepazināmies, ka atrodamies dabas lieguma zonā un tūristu informācijas dēlis pavēstīja, ka tie putni, kas ir ietaisījuši daudzdzīvokļu ligzdas stāvkrasta augšējā daļā, ir čurkstes.

Čurkstu ligzdas

Paldies Dievam, Jūrkalnes veikals bija tikai 0.5 km no jūras un tur tad arī sameklējām saldējumu (lētāk nekā galvaspilsētas veikalos) un uz vietas tā saucamajā kafejnīcā zem saules sarga iestiprinājāmies arī ar līdzpaņemtajiem labumiem. Nācās paklausīties vietējā jauniešu atskaņotajā mūziciņā, kas arī ātrāk lika taisīties prom no pusdienu vietas.

Tikuši līdz jūras malai, pamalē jau rēgojās visai nejauks tumšs mākoņu klājiens, arī vējš bija krietni pieņēmies spēkā.

Negaiss

Ātri vien sapratām, ka neizbēgsim no piespiedu dušas un raitā solī devāmies Užavas virzienā. Kādus 2 km aiz Jūrkalnes noķēra pērkona lietus, izmērcēdams gauži slapjus, tā līdz apakšbiksēm. Cilvēkus vairs nemanīja, izņemot pa priekšu kustējās kāda apaļīga sieviete ar četrkājaino draugu. Ejot tiem garām, terjerveidīgas pasugas suns sāka mūs aprūkt un apriet, taču saimniece šo sarāja ar vārdiem: “Ko tu rājies? Vai neredzi, ka viņi tikpat nelaimīgi kā tu!” Pēc lietavām sākās lielais joņojiens, lai mazliet vairāk sasildītos. Saule bija pazudusi mākoņos un mums blakus pa jūru uz Ventspils pusi stūrēja negaisa virtenes. Vēja raustīti, sasniedzām kādu objektu Sārnates tuvumā, kas atgādināja bāku un nebija kartē atzīmēts.

Tornis

Turpmākais ceļš likās diez gan vienmuļš un neizklaidējošs līdz samanījām Užavas bākas gaišos apveidus. Vienīgi stāvkrasts tagad samazināja savu vertikālo nostāju un kartē iezīmētais mežs izskatījās diez gan rets. Kādus 300 m pirms bākas ievērojām beigtu un dalīties sākušu pelēko roni, kura žokļi atsedzās visā varenībā.

Užavas staltā, baltā bāka, sakrautie betona bluķi un tajos ieaugušās priedes veidoja skaistu ainavisko kompozīciju.

Užavas bāka

Ainavisks skaistums

Izlavierējuši starp pustonnīgām bluķu ābollapiņām, nonācām kempingā, kuru jau apdzīvoja jauniešu bariņš. Izpētījām, ka diemžēl dabas parka teritorija sniedzas vēl kādus 2 km pēc Užavas upes, tad nu nolēmām staigāt tālāk. Užavas aizsargājamie meži bija pilni ar lielām mellenēm un visādām citādām ogām. Tās te bija ieradušies lasīt, kā likās, viena čigānu ģimene. Garām ejot, tie arī piedāvājās pazīlēt nākotni un, viennozīmīgi atteikušies no šāda laipna pakalpojuma, devāmies pa ceļu uz Užavu. Netālu no Beņķu mājām ganījās divas jaunas stirniņas. Protams, neizpalika ceļmalas ogu un ābolu ēšana. Noslinkojām ar ielūkošanos kartē un tāpēc nācās noiet par 1.7 km vairāk, lai tiktu līdz Užavas miesta pieturai, nekā būtu vajadzējis un šeit vietā teiciens, ka ja nestrādā galva, tad strādās kājas. Pulkstenis rādīja 9i vakarā un saule par sašutumu bija izdomājusi jauki spīdēt. Noēduši pēdējo baltmaizi, ļoti negribīgi un grūti vilkāmies tālāk. Atpakaļ pie jūras. Užavā gan TV šķīvji rotāja māju fasādes (uz vienu 2 stāvu māju kādi 10). Dzirdējām griezi.

Sāka jau apnikt viss pēc kārtas. Un visvairāk jau ejamais ceļš un cilvēku pārbagātība. Užavas upe, to apskatot tuvāk, nebija izbrienama

Užavas upe

un 2.5 km attālumā no tās slējām nakts mājas. Pirms gulētiešanas uzcienājāmies ar gardumiem – Mednieku salātiem un ērķšķogām (lasītām tuvējos krūmos). Šonakt vējš īpaši plucināja telts sienas, tā pa nakti bieži modinot pat nogurušus prātus.

Dienā tika noiets maratona cienīga distance – 43 km! Tā gadījās pirmo reiz. Kājas to neaizmirsa vidēji pāris dienas.

Pēdējā vasaras mēneša pirmā diena. Šoreiz kraukļi modināja no pāris metru attāluma. Bija jāceļas, lai gan ļoti negribējās. Tai pat laikā Ventspils vairs nebija tik tālu. Diez gan gaudenā gaitā nācās vilkties uz priekšu. Diena bija vēl nejaukāka kā vakar, bet par laimi vismaz lietus tā arī negadījās. Tā vietā ar brāzmaino vēja plūsmām ik pa laikam ģīmī tika spricēts jūras ūdens. Lai sajustos nedaudz siltāk, izmantoju guļammaisu kā apmetni.

Tuvojoties mērķim

2.5 stundu nenokusuša gājiena attālumā tika satikti pirmie ekskursanti, kuri devās pretējā virzienā – uz Pāvilostu. Viņi nāca no Ventspils un cerēja maršrutu noiet 2ās dienās. Labu gabalu pirms pilsētas, tika ievēroti kaut kādi karogi plīvojam. Nobrīnījāmies, bet, pieejot tuvāk, samanījām “biezo” cilvēku izklaidēšanos, mēģinot noķert vēju savā sērfošanas uzpariktē.

Vējainas izklaides

Ventspilī tika mērots īsākais ceļš uz autoostu. Ļoti noveicās ar ierašanos autobusa Ventspils – Rīga atiešanas brīdī (16:25) un sēdvietām tajā. Nav bieži iespējams sēdēt pirmajos krēslos tieši aiz šofera. Ceļā pāri šosejai pārskrēja lapsa. Tikko apartajā laukā ganījās vismaz 20 stārķi un vārnveidīgie. “Mežāžu” brauciena pauzē, labprāt palikām sēdošā stāvoklī. Tā līdz Rīgai.

Kopā 3 dienās nostaigāts vidēji 75 km.

Turpinājums sekos (nākamgad Ventspils – Kolka).

P.S. Cita versija par to pašu

Advertisements