Vakar izlasīju aicinājumu nofotogrāfēt un aprakstīt sava galda saturu, vienalga lai kas tur virsū nebūtu sakrāmēts. Grāmatu stafete ir iesprūdusi pusrakstīta, tāpēc kamēr nav noplacis entuziasms ķēros pie šī uzdevuma.

Ikdienā pie sava (dator)galda pavadu salīdzinoši maz laika un nekāda smalkā kārtība netiek uzturēta. Arī bērns ievieš savas korekcijas. Piemēram, attiecībā uz dažām lietām un priekšmetiem, kuri tiek savlaicīgi no galda novākti un noslēpti(kā šololādes konfekšu kastīte, šķēres utml.), lai nerastos lieks kārdinājums ar tiem paspēlēties.

Tātad galda pašiņš:

IMG_0674

  1. Tumbiņa – aizvēsturiska, bet savu funkciju pilda. Bija laiks, kad tā ļoti reaģēja uz mobilajiem sakariem, radot kaitinošus pīkstienus;
  2. Bumbiņa – koka piramīdas augšējā sastāvdaļa;
  3. Krūze ar aizdzertu „Veselības” tēju – krūze ilgdzīvotāja ar gandrīz 10 gadu stāžu;
  4. Plastmasas nazis – ietilpa dekorēšanas špices komplektācijā. Neplānots un nekvalitatīvs pirkums vietējā krāmu veikalā par 3,50 EUR;
  5. Vibrocil degunu pilienu pudelīte – palikusi no bērna iesnu ārstēšanas;
  6. Vibrocil iepakojuma kastīte;
  7. Nivea krēma tūbiņa – lieto ārīgi;
  8. Humer fizioloģisks sterilizēts jūras ūdens flakons – aerosolu bērnam nesmidzinu nāsīs, jo tas ir diez gan nepatīkami. Tā vietā deguna skalošanas ūdeni var izsmidzināt karotē vai kādā mazā trauciņā un pēc tam ar pipeti iepilināt kur nepieciešams;
  9. Burkas vāciņš – jūras ūdens izsmidzināšanas vajadzībām;
  10. Stikla pipete – jūras ūdens pilināšanai bērnam degunā;
  11. Videokamera ar LED gaismām – tiek izmantota skype video sarunās;
  12. Statīvs ar fotogrāfiju – „Austra nogaršo kļavas lapu”;
  13. LG 22” monitors – savulaik nopelnīts ar ģeoretifikāciju;
  14. Zibatmiņa Kingston – 8 GB.;
  15. Zobu bakstāmais kociņš;
  16. Uz pusēm pārplēsta vates plāksnīte, ko lieto iesnu atsūknēšanas uzgalī. Vakar bērns privatizēja, aiz ziņkārības, bet gudri iznīcināja savu mocītāju :)
  17. USB pagarinātājs – ērti, nav katru reizi jālien sistēmblokam aizmugurē, lai palaistu USB. Lai gan tagad šim sistēmblokam ir arī priekšējā korpusā USB caurumi.
  18. Grāmata – Lato Lapsa „Brīvības grāmata”. Tagad lasu;
  19. Austras pirmā dzīves gada atmiņu un notikumu grāmata, ko viņai pašai ļoti patīk šķirstīt;
  20. 2015. gada plānotājs;
  21. Austras pirmā dzīves gada bilžu albūms;
  22. Lielā Pergale piena šokolāde ar veseliem lazdu riekstiem – personīgi garšo daudz labāk nekā Laimas ražojums.
  23. Māmiņas dienasgrāmata – Rīgas domes izdales materiāls grūtniecēm;
  24. Bērna apzīmēta E-biļete uz JRT izrādi „Gaismotāji. Pēc žurnāla” – pati nebiju, bet sapratu, ka īpaši nav vērts iespringt uz šo izrādi;
  25. Amway pavadzīmes – 2 gb.;
  26. Izplēsta Amway kataloga lapa;
  27. Dāvanu maisiņš ar dažādiem niekiem – CD, uzlīmes, mazais kalendārs, 1995.gada uzaicinājums uz Ziemassvētkiem pamatskolā u.c.;
  28. Bilžu turētājs ar ģimenes kopbildi – māsas kāzas 2015.gada 15.maijā;
  29. Pele – arī bērnam patīk ar to darboties, bet visvairāk interesē neizpētītā gaismiņa tās apakšā;
  30. Tastatūra – vīra bijušā, ar nolauztu ķepiņu :)

Ja nu likās nedaudz interesanti, tad aicinu turpināt ideju!

Iepirkšanās

Izrādās 2 mazie iepakojumi ir izdevīgāki nekā 1 lielais!
Šis nav vienīgais gadījums. Ir redzēti pus kilogramīgie rīsi, kuriem divas pakas maksā mazāk nekā 1 kilograms.

Nedēļas nogalē sanāca iegriezties Prizmas un Maximas lielveikalos Imantā.

Uzmanību pievērsa videokameras, kuras nekaunīgi novēro visas veikala pielaikošanas kabīnes.  Lūk, viens no piemēriem Maximā:

Pielaikošanas kabīne ir pārsegta ar caurspīdīgu plastmasas gabalu, kas vienalga ļauj apskatīt klienta dabas dotumus.

Arī Prizma nebeidz pārsteigt:

Uzlīme kabīnes iekšpusē vēsta nepārprotamu ziņu: dārgais pircēj, visi jūsu plikumi tiek novēroti! Kabīne kā redzams ir labi apgaismota un bez jebkādiem “maskējošiem” pārsegiem.

Vai šeit nav klaji personas cieņas un privātuma pārkāpumi!?

Tā kā tikko sevi ir pieteicis jauns gads, tad varbūt ir vērts atskatīties uz pagājušā gada spilgtākajiem piedzīvojumiem. Arī šajā emuārā vieni no biežāk skatītajiem/meklētajiem ierakstiem ir saistīti ar pārgājieniem gar Latvijas piekrasti, tāpēc pieļauju iespēju, ka kādam būs interesanti un/vai lietderīgi iepazīties ar manām gaitām.

Vairāku gadu garumā jau ir uzkrāta pieredze par šādiem pārgājieniem gar jūras malu, tāpēc kārtējā sagatavošanās nesagādāja problēmas. Līdz kā vienmēr: karšu izdrukas, geocaching atzīmes, barojoša veģetāriešu paika un ērtas kurpes, par kurām gan būs garāks stāsts.

2011 gada vasaras maršruts bija atlikušais Kurzemes piekrastes posms jeb Liepāja – Palanga. Virzienu kādā doties izvēlējās ceļabiedrs, laikam jau cerot uz zilākām debesīm, zaļāku zāli un spožāku sauli brālīgajā kaimiņzemes valstī :)

30.07.2011

Tā kā ceļojuma datumi tika noteikti jau nedēļu iepriekš, tad lielākās cerības bija ierakstīties labos laikapstākļos. Aizbraukuši Liepājā konstatējām, ka meteoroloģiskās prognozes par nelaimi bija pareizas – viscaur apmākusies debess ar pelēkiem lietus draudiem.

Otrs nepatīkams pārsteigums ilgi nelika gaidīt. Fotoaparātam izbeidzās baterijas, kuru neparedzamā uzvedība jau kādu laiku sagādāja galvas sāpes. Nofiksēts bija tikai viens kadrs. Īstenībā labi, ka tas notika turpat Liepājā nevis desmit kilometrus aiz pilsētas, jo bija iespēja uzreiz iepirkt veikalā jaunas baterijas. Pie reizes varēju uzpildīt veikalā ūdens un dienišķās maizes krājumus. Tikmēr ceļa biedram acīs iekrita kāds raibs afišas stabs ar zīmīgu vēstījumu, ja uz to skatās no īstās puses :)

Interesants floristikas uzaudzējums bija novietots pretī Liepājas Universitātei.

Garām sanāca iet arī Liepājas tirgum. Ceļabiedrs bija ievērojami nodeldējis savas līdzšinējās sandeles, tāpēc tika iegādāti jauni 44 izmēra vasaras apavi. Man jau līdz tam problēmas sagādāja abi līdzpaņemtie kurpju pāri. Sandeles bija vienā „slapjā pasākumā” izstaipījušās un neturējās labi pie kājas. Savukārt skaistās, melnās kediņas bija tikko no veikala plaukta noņemtas un nepanesami rīvēja papēžus. Tad lai kaut kā glābtu sasāpējušo situāciju, parakstījos uz ceļabiedra draudzīgo aicinājumu – kāpt 43 izmēra vīriešu sandelēs (man, starp citu, ir 39 izmēra pēdas). Paskats jau par rubli, bet ar zeķītēm nemaz tik slikti nevalkājās :)

Liepājas jūrmala nekādus dižos pārsteigumus nesagādāja. Diezgan vientulīga un vienmuļa iešana. Šur tur jūrā bija ielīdis slapināties kāds vietējais iedzīvotājs vai suns. Krastā uz mietiem žāvējās vārnas, piekrastē uzradās un pazuda pa kādai kaijai vai mazputniņam.

Taču jau iztālēm varēja sazīmēt Bernātu ragu, kurš ilgi mums bija redzamais mērķis, uz ko tiekties.

Iepretim Grīnvaltiem ievērtējām bijušo novērošanas torni – Skeletgalvu. Tur ir novietots geocaching slēpnis, bet nebija mums ne aprīkojuma, ne gribēšanas līst tur augšā.

No Bernātiem tuvojās pamatīgi pelēks mākoņu klājiens. Drīz vien dabūjām apvilkt savus pamatīgos lietusmēteļus, lai smalkpilīšu lietū neizmirktu slapji. Naski soļojot, zem lietusmēteļiem pamazām izveidojas siltumnīcas efekts. Pludmalē ik pa laikam mētājās kāda Cūkmena atstāta liecība – veci zābaki, lupatas, spuldzītes un pat televizors. Pludmalē bija izlīdis arī astoņkājis.

Tas jau nebūtu ceļojums, ja netiktu paņemts vismaz viens geocaching slēpnis. Bijām jau gandrīz padevušies, kad kā vienmēr salīdzinoši vienkāršā vietā atradām Bernātu bākas konteineri. Ceļa biedram augstie kāpieni lielākoties ir lieli pārbaudījumi, arī šoreiz.

Bernātu bāka neatrodas pašā jūras krastā, tā ir iekārtota uz mežainām kāpām, kur var atrast dažas ēdamas odziņas. Odi tikmēr uzservēja vakariņām mūsu asins smaržīgās miesas.

Drīz vien arī meklējām naktsvietu pirms Baltā kalna. Vienā diez gan šaubīgā vietā(sakrituši, veci zari apauguši ar kāpu zālēm), kuru aplūkot ieteica ceļa biedrs, pamanīju noliktu brūnu „čupu”. Kad par to skaļi paziņoju biedram, viņš konstatēja, ka „čupa” nemaz nav čupa, bet gan divas kopā saritinājušās odzes. Sajūta bij neaprakstāmi dīvaina, jo no neuzmanīgi novērtētā veidojumam nobridu tikai soļa attālumā. Tiesa Latvijas vienīgo indīgo čūsku redzēju pirmoreiz dzīvē. Telts vietu izvēlējāmies labā attālumā no odžu midzeņa, meža ceļa malā. Uzradās sveša automašīna, kas laikam jau lūkoja pēc šašlika vietas šādā sestdienas vakarā.

Sauli mēs ieraudzījām tikai pašā vakarā, kad tā jau taisījās rietēt. Sakūrām vakariņu ugunskuru, uzēdām siltas kartupeļu putras, kas pēc „sausās maizes diētas” likās ļoti garšīgas. Un tad jau sapņi par siltu vasaru un lieliem baltiem kuģiem..  :)

31.07.2011

Nākamās dienas rīts uzausa patīkami saulains un skaidrs. Brokastīs bija paglabāta sātīgā riekstu un sēklu maize. Taču tiklīdz izgājām piekrastē, mūs aplenca dzeltenas spindzeles, kuras neatkāpās ne mirkli.

Nevarēja pat nokost maizes kumosu, kad kāda nebij uzlaidusies uz maizes un turpināja tur dumji tupēt. Nelīdzēja viņu apsišana, ne trenkāšana, jo viņas bija visur un lielā vairumā! Ar laiku apradām ar neizbēgamo situāciju, bet pa rokai nācās turēt sitamo avīzi, lai vismaz no rokām un sejas tās uzmācīgās mušas aizvāktu.

Jūras malā uz iedzītiem pāļiem tusējās kormorāni un dažādas kaijas, kas vienmēr ietur pārāk pieklājīgu distanci.

Pie Jūrmalkroga uzradās liels un laipns vilku sugas suns, kurš gribēja ar mums turpmāk draudzēties un iet vienu ceļu.

No sākuma gan bij bail, kad tas lielā ātrumā skrēja mūsu virzienā. Karstums bija pieņēmies spēkā un uzradās vēlme nopeldēties jūrā. Suns nekur nepazuda un atgriezās no kāpu krūmu ekspedīcijām, lai neaicināts kopīgi dotos tālāk. Bijām nesaprašanā – ko lai ar to lielo lamzaku dara!? Par laimi pirms Jūrmalciema iepakaļus parādījās maratonistu bariņš un suns izdomāja pamest mūsu kompāniju.

Iegriezāmies Jūrmalciemā. Varēja ievērtēt dažādas laivas.

Spindzeles pat iekšzemē nelika mieru. Atradām Jūrmalciema kompakto veikalu, kurš laikam tikko bij pārcēlies uz citām telpām, tāpēc nekādas norādes nemanījām. Turpat netālu ieturējām pusdienas un vērojām mierīgo ciema dzīvi. Izdomājām aiziet līdz netālajam koktēlnieka Miķeļa Pankoka piemineklim.

No turienes gribējās paeksperimentēt ar taisnākajiem bezceļu maršrutiem un sanāca nedaudz pabristies pa aso jūrmalas zālāju.

Iztikuši piekrastē tā vien gribējām kā nosnausties. Viss jau būtu labi, ja vien nepūstu stiprs ziemeļu-ziemeļrietumu vējš, kas pat 50 cm augstumā dzenā smiltis. Vienā brīdī pamanījām, ka mums ripojot tuvojas kaut kas apaļš. Kā izrādās kādam bij aizpūsta piepūšamā bumba, kuru izmēru dēļ neņēmām līdz, bet piesējām turpat piekrastē pie koka. Pamanījām gulbjus jūrā.

Bijām nonākuši apvidū, kur tikai jūra, smiltis un mežs. No Jūrmalciema līdz Papei absolūts dabas miers un civilizācijas klusums. Pa vidu posmam pakritām aiz saguruma un sasegušies ar „smilšu segām” pagulējām diendusu.

Pēc miega piecminūtes un daudziem kilometriem tālumā iznira Papes baltā bāka.

Zem kājām – smilšu un noapaļotu akmeņu maisījums. Kāds bija pacenties ar piramīdu būvi. Pirms Papes parādījās dažādas dzīvības un uzdzīves radības :)

Sameklējām otru geocaching slēpni par godu Papes bākai. Kad bijām pabeiguši savas izdarības, uzradās divi jaunieši, kuri ložņāja gar pavedienā minēto skursteni. Tā kā jaunieši savas aktivitātes veica ļoti nekautrīgi, tad no sākuma nebija skaidrs vai tie ir parasti dauzoņas vai slēpņotāji. Turpat netālu pamanījām ne tikai savā vaļā augošas jāņogas, bet arī interesantu zīmējumu uz betona bluķa.

Izrādās Pape sastāv no trim daļām: Papes Priediengala, Papes Ķoņu ciema un pašas Papes. Vajadzēja tikt pāri Papes kanālam. Ceļa malā bij uzauguši garšīgi bumbieri un ne tik garšīgi āboli. Nemaz nerāvāmies atpakaļ pie jūras, tāpēc gribējām iziet cauri visam Papes Ķoņuciemam, bet neizdevās. Kādam atkal vajadzēja uzkundzēties ar savu privātīpašuma nožogojumu. Ievērtējām glītu zvejnieku sētu Ķoņuciemā un ekskluzīvo Hiltona hoteli :)

Ap plkst. deviņiem iznācām jūrmalā. Tikko redzētais un apēstais bij nedaudz iejūsminājis ceļotājus un negribējām mest mieru kātošanai. Iepretim Nidas purvam pašā jūras malā gulēja mazs zalktis, kurš te iespējams bij atšļūcis no purva.

Purva pusē augājs vairs nebij ierastās priedes, bet gan niedru lauki cilvēka augstumā.

Šad tad bij aizdomas, ka pa tām šuherē kāda radība. Par Lietuvas tuvošanos ziņoja ar rakstiskiem brīdinājumiem pludmalē :)

Palika pavisam tumšs, bet cilvēki kā par nelaimi visu laiku staigāja un nebij īsti nomaļas vietas, kur taisīt naktsmītni. Tikām līdz pašai Nidai, kad ceļa biedrs pamanīja, ka trūkst viena vecā sandele. Tās viņš pārmaiņas pēc ejot ar basām kājām, bij piestiprinājis pie somas aizmugurē. Draugs devās atpakaļceļā ar cerību atrast veco tupeli, bet bez rezultātiem. Tikmēr uzgāju piemērotu vietu guļvietai, uzcēlu telti un pa tumsu taisījos uz gulēšanu. Biedrs pārnāca, nolādēja palikušo kurpi(kura droši vien ar pazudošo bij saplānojusi šo sabotāžu :)), sataisījām vakariņas un likāmies slīpi. Bija noiets vairāk kā 36 km.

01.08.2011

Pirmā augusta diena iesākās ar: „Labas dienas!” Mūs uzmodināja neapmierināts lietuviešu saimnieks, kurš gribēja, lai mēs pēc stundas pazustu no it kā viņam piederošās jūrmalas kāpu zemes. Tā kā bez Labas dienas! neko vairāk lietuviski arī nezinājām, tad pārējā komunikācija notika krievu valodā. Taisījāmies un burkšķēdami gājām prom.

Rīts bij apmācies un vēss. Pēc apmēram 500 m sasniedzām Lietuvas – Latvijas robežstabus.

Arī šai vietā kāds pirms manis bij pasteidzies izlikt slēpni, kuru ilgi meklējām, bet tomēr atradām labi paslēptu.

Jau iztālēm varēja pamanīt Būtiņģes lielos dūmeņus. Būtiņģē ievērojām lielus lietuviešu atpūtnieku pūļus un plašas iespējas palikt šeit kādā vasaras būdiņā pa nakti. Pamanījām interesantu bāku pie bērnu rotaļu laukuma :)

No Būtiņģes līdz Palangai cilvēki bij visur. Bez kaijām, ievērojām tilbīti.

Lai krāšņotu dzīvi, apmeklējām vienu geochaching slēptuvi – The edge of the world. Tur nācās gaidīt piemērotu brīdi konteinera paņemšanai, jo uz attiecīgā soliņa pūtās tēvs ar diviem dēliem, kuri izskatījās, ka negribēja kustēt prom. Pacietība un gaidīšana attaisnojās. Kopumā Lietuvas piejūras ejamais gabals nelikās īpaši saistošs.

Tikuši nedaudz aiz Palangas lidostas, sākām bēgšanu no mākoņa, kurš virzījās šurp no ziemeļiem. Paši lietuvieši nelikās traucēties par tuvojošos gāzienu. Mēs gan apvilkām svarīgos lietus mēteļus un cilpojām uz priekšu. Viens tantuks pat gribēja zināt kur mēs tādus plašķus esam dabūjuši :) Līdz ar ieiešanu Palangā, mūs sveica lietus duša. Vēl tagad atceros to slapjo un nepatīkamo sajūta. Palangas centrā uzēdām pusdienas. Tur mūsu angļu valodu īsti nesaprata un grapefruit juice vietā atnesa grape juice :)

Izrādās, ka no Palangas uz Liepāju var aizbraukt, samaksājot par biļeti arī latos turpat uz vietas – autobusa šoferim. Autobusā atplīsām. Pamodos no autobusa kratīšanās, kad tas bija šķērsojis Latvijas robežu un traucās pa mūsu sliktajiem asfalta ceļiem. Bet tas netraucēja priecāties par atgriešanos „mājās”. Liepājā uzcienājāmies ar debešķīgi garšīgiem frī kartupeļiem un atpakaļceļā uz Rīgu nolēmām nekļūt par zaķiem :)

Nu, re esmu uzmeistarojusi jaunus auskarus:

3 Ls2.50 Ls2.50 Ls2.50 Ls

P.S. Ja ir interese par šiem vai citiem maniem auskariem – raksti!

Veģetāriete esmu jau apmēram 3.5 gadus, tāpēc likās interesanti uzzināt kaut ko jaunu par arī tādu lietu kā svaigēšana (raw food).

Nesen manās ausīs nonāca kāds svaigēšanas materiāls (Rodžera Haeskes (Roger Haeske) saruna ar Ramu), kuru variet noklausīties paši: http://lightningfitness.org/audio/interviews/roger_rama_sept_9_11.htm

bet tā kā ne katram atradīsies 90 min laika un vēlēšanās iedziļināties svaigēšanas filozofijā, tāpēc piedāvāju savu pārskatu par šo tēmu.

Vispirms pāris teikumos kas ir svaigēšana: tā ir  dzīva, svaiga, minimāli pārstrādāta uztura lietošana, sniedzot organismam visvairāk nepieciešamo uzturvielu – vitamīnus, minerālus, antioksidantus, ēdiena pārstrādei nepieciešamos enzīmus. Tas ir uzturs, kas neprasa milzīgus organisma resursus tā pārstrādei, ļauj justies pēc maltītes viegli un enerģijas pilni.

Rodžers jau 10 gadus ir svaigēdājs, bet Rama – vairāk kā 5. Tas nozīmē, ka šajos laikos savā uzturā viņi it lietojuši tikai svaigus, termiski neapstrādātus produktus. Viņi abi pārliecinoši skaidro, ka jūtas vienkārši lieliski, jo svaigēšana uzlabo pašsajūtu, veselību un izskatu. Svaigēšana ir arī līdzeklis pret novecošanos. Jautājums rodas – kas slikts ir termiski apstrādātos produktos, kurus mēs ikdienā lietojam? Atbilde ir tāda, ka termiski apstrādātos ēdienos enerģētiskās vielas, kas tajos sākotnēji bijušas, ir praktiski zudušas. Ēdot tikai augļus vien 2 dienas ir jūtamas izmaiņas. Organisms labāk uzņem un apstrādā svaigus produktus, kuri ir bagāti ar aktīvām vielām. Te man liekas, ka lielākā daļa lasītāju nošūpo galvu un atzīst, ka es tā gan nevarētu.

Var piekrist apgalvojumam, ka ēdiens mūsdienās ir ne tikai neatņemama, bet arī ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Cilvēkiem aizvien vairāk ikdienā kritiski pietrūkst enerģijas, tāpēc ir jāmeklē risinājumi šai problēmai. Un svaigēšana varētu būt risinājums. Kurš gan no mums negribētu justies tikpat nenogurdināms kā 6gadīgs bērnelis!?

Rama dalās arī ar saviem svaigēšanas pirmsākumiem. Sākotnēji ir mēģināts ēst tikai augļus, taču no tā nekas labs nav sanācis. Turpinot augļu diētu (lielākoties banānus) apmēram 2.5 gadus Rama saprata, ka organismam vitāli pietrūkst minerāli un tauki, jo pastiprinājās sāpīgas ādas sajūta. Šai laikā ievērojami saruka arī jaunā cilvēka muskuļa masa. Nepieciešamo kaloriju daudzums tika uzņemts, tomēr šāda veida diēta no augļiem nespēj nodrošināt organismu ar nepieciešamām barības vielām. Rama dod padomu ieklausīties vairāk savā svaigēšanas intuīcijā, kas saka priekšā. Mācoties no savām kļūdām, Rama apgalvo, ka super svarīga lieta svaigēšanā ir sabalansēts uzturs.

Tas nozīmē, ka jāēd ir gan augļi, gan dārzeņi, gan rieksti. No tiem var iegūt pilnīgi visu organismam nepieciešamo uzturvērtību klāstu: ogļhidrātus, olbaltumvielas un taukus.

Rama nācis pie fundamentāla secinājuma, ka ne visas produktu grupas var ēst vienlaicīgi. No nepareiza svaigēšanas uztura var rasties papildus nogurums un problēmas. Iespējams tāpēc cilvēki pamēģina svaigēšanu, bet nejūtot rezultātu, atsakās no šī dzīves veida. Ļoti svarīgi ir ēst pareizi, pēc noteikumiem nevis visu pēc kārtas.

Augļi (tajos esošie saharīni jeb cukuri) un taukvielas ir vissliktākā kombinācija kāda ēdienreizē var būt! Rama apgalvo, ka tas iespējams rada milzīgās diabētiķu rindas pasaulē. Visdrīzāk arī tāpēc pasaulē lielākā daļa svaigēšanas līderu ir tik neizskatīgi, veci un noguruši. Savukārt augļi un dārzeņu kopā ēšana ir ļoti pieļaujama! Pat dārzeņu un taukvielu sajaukums ir apmierinoša kombinācija. Protams, vislieliskāk ir ēst katru produktu grupu atsevišķi.

Lai piedotu svaigēšanai lielāku efektivitāti, Rama iesaka pārtikā lietot daudz zaļo lapu salātus. Un nevajag aizmirst par minerālvielām bagātām ēdamlietām!

Sakņaugus Rama postulē kā ķermeņa fundamentu dzīvojot fiziskā pasaulē. Sakņaugi nāk no zemes, kas ir visa pamats un spēks. Daudzās cilvēku kultūrās ir noteikti sakņaugi, kuri efektīvi palīdz karotājiem izveseļoties un atgūt spēku, lai turpinātu cīnīties. Sakņaugi svaigēdājam nepieciešami, lai uzbūvētu un uzturētu muskuļu masu. Tie organismam nedod absolūti visu nepieciešamo, bet tomēr sniedz daudz spēka un enerģijas.

Ramas atzītais super-sakņaugs ir saldais kartupelis (Ipomoea batatas). Ne tikai tāpēc, ka tam piemīt viegla, patīkama garša, tas ir salds un veselīgs, bet arī tāpēc, ka tas ir izteikti ciets sakņaugs, kas padara ķermeni izturīgu un spēcīgu. Vienīgais priekšnosacījums – tas noteikti jāēd svaigs. Savukārt mums tik ierastos kartupeļus Rama neatzīst kā cilvēka ēdienu. Šeit jāpiebilst, ka abi svaigēdāji ir no Havaju salām, kur augļi un dārzeņi nogatavojas cauru gadu.

Interesants salīdzinājums ir svaigēšanas ēdamlietu cietības skala. Jo cietāks dārzenis, auglis vai rieksts, jo vairāk tas spēcina organismu. Piemēram, tā kā zobi ir izteikti cieti, tāpēc lai uzturētu tos veselīgus un skaistus nepieciešams ēst daudz (un pareizi) riekstus, cietus dārzeņus, kā arī zaļo lapu salātus. Savukārt augļi ir „visvājākās” ēdamlietas. Ilustratīvam salīdzinājumam noderēs: metot augli pret sienu, tas izšķīdīs, bet, ja pret sienu tiek mests saldais kartupelis, tad jūs variet salauzt sienu! Toties, ja ir vēlēšanās iegūt vairāk kūsājošas enerģijas, tad noteikti jāēd augļi. Vai, ja vēlies justies dzīvespriecīgāks vai uzlabot smadzeņu darbību, ēd riekstus! Piemēram, mandeles.

Taču ne visas svaigās ēdamlietas ir cilvēkam piemērotas. Rama zemesriekstus un valriekstus pēc iekšējās pārliecības (kuru patreiz nevar izskaidrot) raksturo kā nekvalitatīvu, pat indīgu pārtiku. Arī avokado var izraisīt  sliktu pašsajūtu.

Dažas svaigēšanas ēdamlietas ir īpaši atzīstamas. Tie ir: duriāns, ananāss, mango un medus jeb tā saucamie zelta ēdieni, kuri dod īpaši daudz enerģijas, dzīvesprieku, svētlaimi, lielāku koncentrēšanās spējas u.c.

Pēdējās 20 minūtes abi svaigēdāji runā par garīgās dzīves pilnveidošanu, lai uzlabotu dzīves mentālo kvalitāti. Tas ietver mācīšanos, meditēšanu un vienkārši priekpilnas dzīves baudīšanu, kas noteikti ir vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Taču var piekrist tam, ka viss tavā dzīvē sākas ar tevi. Mēs esam savas dzīves veidotāji. Iztēle savā ziņā ir īsta (te kā pierādījums noder filma „The Secret”), ja vien mēs nenoslēpjamies aiz vispārpieņemtās zinātnes un skolu sistēmas, kas neatzīst mistiku un brīnumus. Labāk paplašini savu redzesloku, atgūsti harmoniju un arī sevi pašu – superbūtni, kas, ja vien grib, var visu!



Pirms dažiem mēnešiem izdomāju pievērsties auskaru taisīšanai. Pirmkārt, jau tāpēc, ka pašai ikdienā patīk nēsāt dažādus auskarus, bet jaunu pāru iegāde tomēr ir dārgs prieks. Otrkārt, gribējās pamēģināt un iemācīties ko jaunu. Treškārt, kā jau praktiskas dabas sieviete, apcerēju papildus biznesa iespējas. Tur es ātri vien apjautu, ka auskarus un rotas taisa katra trešā pagasta iedzīvotāja :) Piedāvājumi iegādāties rotas klīst gandrīz pa visiem portāliem, tā ka konkurence milzīga. Ja ir savs kvalitatīvi – unikālais piedāvājums, tad klientūra kā pieļauju ir piesaistāma. Un vienmēr jau paliek – draudzenes, māsas un kolēģes, kuras apdāvināt!

Sāku bez jebkādiem kursiem, tīrā pašmācībā. Pirmos auskarus centos taisīt tehniski sarežģītus (laikam jau gribējās uzreiz sevi pārbaudīt), vadījos no mājaslapās publicētajām instrukcijām. Nevar teikt, ka nesanāca, bet tā kā tuvējā veikala “Akcentam” sortiments nebija diez ko liels, tad nācās improvizēt ar tur pieejamiem materiāliem.  Ar dažiem rezultātiem variet iepazīties tepat:

Lielākā problēma un joprojām ir  – glītu cilpiņu izveidošana. Kā brīvdienās noskaidroju, tad arī pareizs auskara savērsums ir laba lieta, jo izceļ pašu rotu. Redz, pērļošanas pirmsākumos aiznesos uz tuvāko būvniecības veikalu un iepirku nopietna izmēra celtniecības darba rīkus :D nevis ieteicamās juvelier-izmēra knaiblītes un standziņas. Vēl manā arsenālā joprojām iztrūkst plakanstandziņas, tāpēc bieži vien pirkstu gali pēc auskaru taisīšanas procedūrām ir nostrādājšies sarkani.

Viennozīmīgi ir tas, ka pērļošanai noder pacietībaun – vismaz neliels mākslinieka skatījums uz lietām. Neizbēgams ir arī naudas ieguldījums visā krāšņajā kapitālā.

Šodien pēc radu ieteikumiem aizgāju arī uz SIA “Dabars-L” pērļošanas veikalu. Tur tik bija ko redzēt un izvēlēties! Bez stundas un krietni tukšāka maka ārā netikt! :) Tā ka bimbuļi-bambuļi ir sapirkti, jāveido augšā nākamie auskari. Prātā visu laiku sēž “īsti” ķiršu auskari.

Spēks ir bumbās! :)

Nezināšana ir patiesība, kas baro; zināšana – patiesība, kas piespiež badoties. Atliek izvēlēties, vai nu būt gudram un noliesēt, vai būt ēzelim un aptaukoties.

V.Igo