Liepāja – Palanga 2011

Tā kā tikko sevi ir pieteicis jauns gads, tad varbūt ir vērts atskatīties uz pagājušā gada spilgtākajiem piedzīvojumiem. Arī šajā emuārā vieni no biežāk skatītajiem/meklētajiem ierakstiem ir saistīti ar pārgājieniem gar Latvijas piekrasti, tāpēc pieļauju iespēju, ka kādam būs interesanti un/vai lietderīgi iepazīties ar manām gaitām.

Vairāku gadu garumā jau ir uzkrāta pieredze par šādiem pārgājieniem gar jūras malu, tāpēc kārtējā sagatavošanās nesagādāja problēmas. Līdz kā vienmēr: karšu izdrukas, geocaching atzīmes, barojoša veģetāriešu paika un ērtas kurpes, par kurām gan būs garāks stāsts.

2011 gada vasaras maršruts bija atlikušais Kurzemes piekrastes posms jeb Liepāja – Palanga. Virzienu kādā doties izvēlējās ceļabiedrs, laikam jau cerot uz zilākām debesīm, zaļāku zāli un spožāku sauli brālīgajā kaimiņzemes valstī :)

30.07.2011

Tā kā ceļojuma datumi tika noteikti jau nedēļu iepriekš, tad lielākās cerības bija ierakstīties labos laikapstākļos. Aizbraukuši Liepājā konstatējām, ka meteoroloģiskās prognozes par nelaimi bija pareizas – viscaur apmākusies debess ar pelēkiem lietus draudiem.

Otrs nepatīkams pārsteigums ilgi nelika gaidīt. Fotoaparātam izbeidzās baterijas, kuru neparedzamā uzvedība jau kādu laiku sagādāja galvas sāpes. Nofiksēts bija tikai viens kadrs. Īstenībā labi, ka tas notika turpat Liepājā nevis desmit kilometrus aiz pilsētas, jo bija iespēja uzreiz iepirkt veikalā jaunas baterijas. Pie reizes varēju uzpildīt veikalā ūdens un dienišķās maizes krājumus. Tikmēr ceļa biedram acīs iekrita kāds raibs afišas stabs ar zīmīgu vēstījumu, ja uz to skatās no īstās puses :)

Interesants floristikas uzaudzējums bija novietots pretī Liepājas Universitātei.

Garām sanāca iet arī Liepājas tirgum. Ceļabiedrs bija ievērojami nodeldējis savas līdzšinējās sandeles, tāpēc tika iegādāti jauni 44 izmēra vasaras apavi. Man jau līdz tam problēmas sagādāja abi līdzpaņemtie kurpju pāri. Sandeles bija vienā „slapjā pasākumā” izstaipījušās un neturējās labi pie kājas. Savukārt skaistās, melnās kediņas bija tikko no veikala plaukta noņemtas un nepanesami rīvēja papēžus. Tad lai kaut kā glābtu sasāpējušo situāciju, parakstījos uz ceļabiedra draudzīgo aicinājumu – kāpt 43 izmēra vīriešu sandelēs (man, starp citu, ir 39 izmēra pēdas). Paskats jau par rubli, bet ar zeķītēm nemaz tik slikti nevalkājās :)

Liepājas jūrmala nekādus dižos pārsteigumus nesagādāja. Diezgan vientulīga un vienmuļa iešana. Šur tur jūrā bija ielīdis slapināties kāds vietējais iedzīvotājs vai suns. Krastā uz mietiem žāvējās vārnas, piekrastē uzradās un pazuda pa kādai kaijai vai mazputniņam.

Taču jau iztālēm varēja sazīmēt Bernātu ragu, kurš ilgi mums bija redzamais mērķis, uz ko tiekties.

Iepretim Grīnvaltiem ievērtējām bijušo novērošanas torni – Skeletgalvu. Tur ir novietots geocaching slēpnis, bet nebija mums ne aprīkojuma, ne gribēšanas līst tur augšā.

No Bernātiem tuvojās pamatīgi pelēks mākoņu klājiens. Drīz vien dabūjām apvilkt savus pamatīgos lietusmēteļus, lai smalkpilīšu lietū neizmirktu slapji. Naski soļojot, zem lietusmēteļiem pamazām izveidojas siltumnīcas efekts. Pludmalē ik pa laikam mētājās kāda Cūkmena atstāta liecība – veci zābaki, lupatas, spuldzītes un pat televizors. Pludmalē bija izlīdis arī astoņkājis.

Tas jau nebūtu ceļojums, ja netiktu paņemts vismaz viens geocaching slēpnis. Bijām jau gandrīz padevušies, kad kā vienmēr salīdzinoši vienkāršā vietā atradām Bernātu bākas konteineri. Ceļa biedram augstie kāpieni lielākoties ir lieli pārbaudījumi, arī šoreiz.

Bernātu bāka neatrodas pašā jūras krastā, tā ir iekārtota uz mežainām kāpām, kur var atrast dažas ēdamas odziņas. Odi tikmēr uzservēja vakariņām mūsu asins smaržīgās miesas.

Drīz vien arī meklējām naktsvietu pirms Baltā kalna. Vienā diez gan šaubīgā vietā(sakrituši, veci zari apauguši ar kāpu zālēm), kuru aplūkot ieteica ceļa biedrs, pamanīju noliktu brūnu „čupu”. Kad par to skaļi paziņoju biedram, viņš konstatēja, ka „čupa” nemaz nav čupa, bet gan divas kopā saritinājušās odzes. Sajūta bij neaprakstāmi dīvaina, jo no neuzmanīgi novērtētā veidojumam nobridu tikai soļa attālumā. Tiesa Latvijas vienīgo indīgo čūsku redzēju pirmoreiz dzīvē. Telts vietu izvēlējāmies labā attālumā no odžu midzeņa, meža ceļa malā. Uzradās sveša automašīna, kas laikam jau lūkoja pēc šašlika vietas šādā sestdienas vakarā.

Sauli mēs ieraudzījām tikai pašā vakarā, kad tā jau taisījās rietēt. Sakūrām vakariņu ugunskuru, uzēdām siltas kartupeļu putras, kas pēc „sausās maizes diētas” likās ļoti garšīgas. Un tad jau sapņi par siltu vasaru un lieliem baltiem kuģiem..  :)

31.07.2011

Nākamās dienas rīts uzausa patīkami saulains un skaidrs. Brokastīs bija paglabāta sātīgā riekstu un sēklu maize. Taču tiklīdz izgājām piekrastē, mūs aplenca dzeltenas spindzeles, kuras neatkāpās ne mirkli.

Nevarēja pat nokost maizes kumosu, kad kāda nebij uzlaidusies uz maizes un turpināja tur dumji tupēt. Nelīdzēja viņu apsišana, ne trenkāšana, jo viņas bija visur un lielā vairumā! Ar laiku apradām ar neizbēgamo situāciju, bet pa rokai nācās turēt sitamo avīzi, lai vismaz no rokām un sejas tās uzmācīgās mušas aizvāktu.

Jūras malā uz iedzītiem pāļiem tusējās kormorāni un dažādas kaijas, kas vienmēr ietur pārāk pieklājīgu distanci.

Pie Jūrmalkroga uzradās liels un laipns vilku sugas suns, kurš gribēja ar mums turpmāk draudzēties un iet vienu ceļu.

No sākuma gan bij bail, kad tas lielā ātrumā skrēja mūsu virzienā. Karstums bija pieņēmies spēkā un uzradās vēlme nopeldēties jūrā. Suns nekur nepazuda un atgriezās no kāpu krūmu ekspedīcijām, lai neaicināts kopīgi dotos tālāk. Bijām nesaprašanā – ko lai ar to lielo lamzaku dara!? Par laimi pirms Jūrmalciema iepakaļus parādījās maratonistu bariņš un suns izdomāja pamest mūsu kompāniju.

Iegriezāmies Jūrmalciemā. Varēja ievērtēt dažādas laivas.

Spindzeles pat iekšzemē nelika mieru. Atradām Jūrmalciema kompakto veikalu, kurš laikam tikko bij pārcēlies uz citām telpām, tāpēc nekādas norādes nemanījām. Turpat netālu ieturējām pusdienas un vērojām mierīgo ciema dzīvi. Izdomājām aiziet līdz netālajam koktēlnieka Miķeļa Pankoka piemineklim.

No turienes gribējās paeksperimentēt ar taisnākajiem bezceļu maršrutiem un sanāca nedaudz pabristies pa aso jūrmalas zālāju.

Iztikuši piekrastē tā vien gribējām kā nosnausties. Viss jau būtu labi, ja vien nepūstu stiprs ziemeļu-ziemeļrietumu vējš, kas pat 50 cm augstumā dzenā smiltis. Vienā brīdī pamanījām, ka mums ripojot tuvojas kaut kas apaļš. Kā izrādās kādam bij aizpūsta piepūšamā bumba, kuru izmēru dēļ neņēmām līdz, bet piesējām turpat piekrastē pie koka. Pamanījām gulbjus jūrā.

Bijām nonākuši apvidū, kur tikai jūra, smiltis un mežs. No Jūrmalciema līdz Papei absolūts dabas miers un civilizācijas klusums. Pa vidu posmam pakritām aiz saguruma un sasegušies ar „smilšu segām” pagulējām diendusu.

Pēc miega piecminūtes un daudziem kilometriem tālumā iznira Papes baltā bāka.

Zem kājām – smilšu un noapaļotu akmeņu maisījums. Kāds bija pacenties ar piramīdu būvi. Pirms Papes parādījās dažādas dzīvības un uzdzīves radības :)

Sameklējām otru geocaching slēpni par godu Papes bākai. Kad bijām pabeiguši savas izdarības, uzradās divi jaunieši, kuri ložņāja gar pavedienā minēto skursteni. Tā kā jaunieši savas aktivitātes veica ļoti nekautrīgi, tad no sākuma nebija skaidrs vai tie ir parasti dauzoņas vai slēpņotāji. Turpat netālu pamanījām ne tikai savā vaļā augošas jāņogas, bet arī interesantu zīmējumu uz betona bluķa.

Izrādās Pape sastāv no trim daļām: Papes Priediengala, Papes Ķoņu ciema un pašas Papes. Vajadzēja tikt pāri Papes kanālam. Ceļa malā bij uzauguši garšīgi bumbieri un ne tik garšīgi āboli. Nemaz nerāvāmies atpakaļ pie jūras, tāpēc gribējām iziet cauri visam Papes Ķoņuciemam, bet neizdevās. Kādam atkal vajadzēja uzkundzēties ar savu privātīpašuma nožogojumu. Ievērtējām glītu zvejnieku sētu Ķoņuciemā un ekskluzīvo Hiltona hoteli :)

Ap plkst. deviņiem iznācām jūrmalā. Tikko redzētais un apēstais bij nedaudz iejūsminājis ceļotājus un negribējām mest mieru kātošanai. Iepretim Nidas purvam pašā jūras malā gulēja mazs zalktis, kurš te iespējams bij atšļūcis no purva.

Purva pusē augājs vairs nebij ierastās priedes, bet gan niedru lauki cilvēka augstumā.

Šad tad bij aizdomas, ka pa tām šuherē kāda radība. Par Lietuvas tuvošanos ziņoja ar rakstiskiem brīdinājumiem pludmalē :)

Palika pavisam tumšs, bet cilvēki kā par nelaimi visu laiku staigāja un nebij īsti nomaļas vietas, kur taisīt naktsmītni. Tikām līdz pašai Nidai, kad ceļa biedrs pamanīja, ka trūkst viena vecā sandele. Tās viņš pārmaiņas pēc ejot ar basām kājām, bij piestiprinājis pie somas aizmugurē. Draugs devās atpakaļceļā ar cerību atrast veco tupeli, bet bez rezultātiem. Tikmēr uzgāju piemērotu vietu guļvietai, uzcēlu telti un pa tumsu taisījos uz gulēšanu. Biedrs pārnāca, nolādēja palikušo kurpi(kura droši vien ar pazudošo bij saplānojusi šo sabotāžu :)), sataisījām vakariņas un likāmies slīpi. Bija noiets vairāk kā 36 km.

01.08.2011

Pirmā augusta diena iesākās ar: „Labas dienas!” Mūs uzmodināja neapmierināts lietuviešu saimnieks, kurš gribēja, lai mēs pēc stundas pazustu no it kā viņam piederošās jūrmalas kāpu zemes. Tā kā bez Labas dienas! neko vairāk lietuviski arī nezinājām, tad pārējā komunikācija notika krievu valodā. Taisījāmies un burkšķēdami gājām prom.

Rīts bij apmācies un vēss. Pēc apmēram 500 m sasniedzām Lietuvas – Latvijas robežstabus.

Arī šai vietā kāds pirms manis bij pasteidzies izlikt slēpni, kuru ilgi meklējām, bet tomēr atradām labi paslēptu.

Jau iztālēm varēja pamanīt Būtiņģes lielos dūmeņus. Būtiņģē ievērojām lielus lietuviešu atpūtnieku pūļus un plašas iespējas palikt šeit kādā vasaras būdiņā pa nakti. Pamanījām interesantu bāku pie bērnu rotaļu laukuma :)

No Būtiņģes līdz Palangai cilvēki bij visur. Bez kaijām, ievērojām tilbīti.

Lai krāšņotu dzīvi, apmeklējām vienu geochaching slēptuvi – The edge of the world. Tur nācās gaidīt piemērotu brīdi konteinera paņemšanai, jo uz attiecīgā soliņa pūtās tēvs ar diviem dēliem, kuri izskatījās, ka negribēja kustēt prom. Pacietība un gaidīšana attaisnojās. Kopumā Lietuvas piejūras ejamais gabals nelikās īpaši saistošs.

Tikuši nedaudz aiz Palangas lidostas, sākām bēgšanu no mākoņa, kurš virzījās šurp no ziemeļiem. Paši lietuvieši nelikās traucēties par tuvojošos gāzienu. Mēs gan apvilkām svarīgos lietus mēteļus un cilpojām uz priekšu. Viens tantuks pat gribēja zināt kur mēs tādus plašķus esam dabūjuši :) Līdz ar ieiešanu Palangā, mūs sveica lietus duša. Vēl tagad atceros to slapjo un nepatīkamo sajūta. Palangas centrā uzēdām pusdienas. Tur mūsu angļu valodu īsti nesaprata un grapefruit juice vietā atnesa grape juice :)

Izrādās, ka no Palangas uz Liepāju var aizbraukt, samaksājot par biļeti arī latos turpat uz vietas – autobusa šoferim. Autobusā atplīsām. Pamodos no autobusa kratīšanās, kad tas bija šķērsojis Latvijas robežu un traucās pa mūsu sliktajiem asfalta ceļiem. Bet tas netraucēja priecāties par atgriešanos „mājās”. Liepājā uzcienājāmies ar debešķīgi garšīgiem frī kartupeļiem un atpakaļceļā uz Rīgu nolēmām nekļūt par zaķiem :)

Ķiršu auskari

Nu, re esmu uzmeistarojusi jaunus auskarus:

P.S. Ja ir interese par šiem vai citiem maniem auskariem – raksti!

Svaigēšana

Veģetāriete esmu jau apmēram 3.5 gadus, tāpēc likās interesanti uzzināt kaut ko jaunu par arī tādu lietu kā svaigēšana (raw food).

Nesen manās ausīs nonāca kāds svaigēšanas materiāls (Rodžera Haeskes (Roger Haeske) saruna ar Ramu), kuru variet noklausīties paši: http://lightningfitness.org/audio/interviews/roger_rama_sept_9_11.htm

bet tā kā ne katram atradīsies 90 min laika un vēlēšanās iedziļināties svaigēšanas filozofijā, tāpēc piedāvāju savu pārskatu par šo tēmu.

Vispirms pāris teikumos kas ir svaigēšana: tā ir  dzīva, svaiga, minimāli pārstrādāta uztura lietošana, sniedzot organismam visvairāk nepieciešamo uzturvielu – vitamīnus, minerālus, antioksidantus, ēdiena pārstrādei nepieciešamos enzīmus. Tas ir uzturs, kas neprasa milzīgus organisma resursus tā pārstrādei, ļauj justies pēc maltītes viegli un enerģijas pilni.

Rodžers jau 10 gadus ir svaigēdājs, bet Rama – vairāk kā 5. Tas nozīmē, ka šajos laikos savā uzturā viņi it lietojuši tikai svaigus, termiski neapstrādātus produktus. Viņi abi pārliecinoši skaidro, ka jūtas vienkārši lieliski, jo svaigēšana uzlabo pašsajūtu, veselību un izskatu. Svaigēšana ir arī līdzeklis pret novecošanos. Jautājums rodas – kas slikts ir termiski apstrādātos produktos, kurus mēs ikdienā lietojam? Atbilde ir tāda, ka termiski apstrādātos ēdienos enerģētiskās vielas, kas tajos sākotnēji bijušas, ir praktiski zudušas. Ēdot tikai augļus vien 2 dienas ir jūtamas izmaiņas. Organisms labāk uzņem un apstrādā svaigus produktus, kuri ir bagāti ar aktīvām vielām. Te man liekas, ka lielākā daļa lasītāju nošūpo galvu un atzīst, ka es tā gan nevarētu.

Var piekrist apgalvojumam, ka ēdiens mūsdienās ir ne tikai neatņemama, bet arī ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Cilvēkiem aizvien vairāk ikdienā kritiski pietrūkst enerģijas, tāpēc ir jāmeklē risinājumi šai problēmai. Un svaigēšana varētu būt risinājums. Kurš gan no mums negribētu justies tikpat nenogurdināms kā 6gadīgs bērnelis!?

Rama dalās arī ar saviem svaigēšanas pirmsākumiem. Sākotnēji ir mēģināts ēst tikai augļus, taču no tā nekas labs nav sanācis. Turpinot augļu diētu (lielākoties banānus) apmēram 2.5 gadus Rama saprata, ka organismam vitāli pietrūkst minerāli un tauki, jo pastiprinājās sāpīgas ādas sajūta. Šai laikā ievērojami saruka arī jaunā cilvēka muskuļa masa. Nepieciešamo kaloriju daudzums tika uzņemts, tomēr šāda veida diēta no augļiem nespēj nodrošināt organismu ar nepieciešamām barības vielām. Rama dod padomu ieklausīties vairāk savā svaigēšanas intuīcijā, kas saka priekšā. Mācoties no savām kļūdām, Rama apgalvo, ka super svarīga lieta svaigēšanā ir sabalansēts uzturs.

Tas nozīmē, ka jāēd ir gan augļi, gan dārzeņi, gan rieksti. No tiem var iegūt pilnīgi visu organismam nepieciešamo uzturvērtību klāstu: ogļhidrātus, olbaltumvielas un taukus.

Rama nācis pie fundamentāla secinājuma, ka ne visas produktu grupas var ēst vienlaicīgi. No nepareiza svaigēšanas uztura var rasties papildus nogurums un problēmas. Iespējams tāpēc cilvēki pamēģina svaigēšanu, bet nejūtot rezultātu, atsakās no šī dzīves veida. Ļoti svarīgi ir ēst pareizi, pēc noteikumiem nevis visu pēc kārtas.

Augļi (tajos esošie saharīni jeb cukuri) un taukvielas ir vissliktākā kombinācija kāda ēdienreizē var būt! Rama apgalvo, ka tas iespējams rada milzīgās diabētiķu rindas pasaulē. Visdrīzāk arī tāpēc pasaulē lielākā daļa svaigēšanas līderu ir tik neizskatīgi, veci un noguruši. Savukārt augļi un dārzeņu kopā ēšana ir ļoti pieļaujama! Pat dārzeņu un taukvielu sajaukums ir apmierinoša kombinācija. Protams, vislieliskāk ir ēst katru produktu grupu atsevišķi.

Lai piedotu svaigēšanai lielāku efektivitāti, Rama iesaka pārtikā lietot daudz zaļo lapu salātus. Un nevajag aizmirst par minerālvielām bagātām ēdamlietām!

Sakņaugus Rama postulē kā ķermeņa fundamentu dzīvojot fiziskā pasaulē. Sakņaugi nāk no zemes, kas ir visa pamats un spēks. Daudzās cilvēku kultūrās ir noteikti sakņaugi, kuri efektīvi palīdz karotājiem izveseļoties un atgūt spēku, lai turpinātu cīnīties. Sakņaugi svaigēdājam nepieciešami, lai uzbūvētu un uzturētu muskuļu masu. Tie organismam nedod absolūti visu nepieciešamo, bet tomēr sniedz daudz spēka un enerģijas.

Ramas atzītais super-sakņaugs ir saldais kartupelis (Ipomoea batatas). Ne tikai tāpēc, ka tam piemīt viegla, patīkama garša, tas ir salds un veselīgs, bet arī tāpēc, ka tas ir izteikti ciets sakņaugs, kas padara ķermeni izturīgu un spēcīgu. Vienīgais priekšnosacījums – tas noteikti jāēd svaigs. Savukārt mums tik ierastos kartupeļus Rama neatzīst kā cilvēka ēdienu. Šeit jāpiebilst, ka abi svaigēdāji ir no Havaju salām, kur augļi un dārzeņi nogatavojas cauru gadu.

Interesants salīdzinājums ir svaigēšanas ēdamlietu cietības skala. Jo cietāks dārzenis, auglis vai rieksts, jo vairāk tas spēcina organismu. Piemēram, tā kā zobi ir izteikti cieti, tāpēc lai uzturētu tos veselīgus un skaistus nepieciešams ēst daudz (un pareizi) riekstus, cietus dārzeņus, kā arī zaļo lapu salātus. Savukārt augļi ir „visvājākās” ēdamlietas. Ilustratīvam salīdzinājumam noderēs: metot augli pret sienu, tas izšķīdīs, bet, ja pret sienu tiek mests saldais kartupelis, tad jūs variet salauzt sienu! Toties, ja ir vēlēšanās iegūt vairāk kūsājošas enerģijas, tad noteikti jāēd augļi. Vai, ja vēlies justies dzīvespriecīgāks vai uzlabot smadzeņu darbību, ēd riekstus! Piemēram, mandeles.

Taču ne visas svaigās ēdamlietas ir cilvēkam piemērotas. Rama zemesriekstus un valriekstus pēc iekšējās pārliecības (kuru patreiz nevar izskaidrot) raksturo kā nekvalitatīvu, pat indīgu pārtiku. Arī avokado var izraisīt  sliktu pašsajūtu.

Dažas svaigēšanas ēdamlietas ir īpaši atzīstamas. Tie ir: duriāns, ananāss, mango un medus jeb tā saucamie zelta ēdieni, kuri dod īpaši daudz enerģijas, dzīvesprieku, svētlaimi, lielāku koncentrēšanās spējas u.c.

Pēdējās 20 minūtes abi svaigēdāji runā par garīgās dzīves pilnveidošanu, lai uzlabotu dzīves mentālo kvalitāti. Tas ietver mācīšanos, meditēšanu un vienkārši priekpilnas dzīves baudīšanu, kas noteikti ir vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Taču var piekrist tam, ka viss tavā dzīvē sākas ar tevi. Mēs esam savas dzīves veidotāji. Iztēle savā ziņā ir īsta (te kā pierādījums noder filma „The Secret”), ja vien mēs nenoslēpjamies aiz vispārpieņemtās zinātnes un skolu sistēmas, kas neatzīst mistiku un brīnumus. Labāk paplašini savu redzesloku, atgūsti harmoniju un arī sevi pašu – superbūtni, kas, ja vien grib, var visu!

---

---

Ausainā ausē auskars

Pirms dažiem mēnešiem izdomāju pievērsties auskaru taisīšanai. Pirmkārt, jau tāpēc, ka pašai ikdienā patīk nēsāt dažādus auskarus, bet jaunu pāru iegāde tomēr ir dārgs prieks. Otrkārt, gribējās pamēģināt un iemācīties ko jaunu. Treškārt, kā jau praktiskas dabas sieviete, apcerēju papildus biznesa iespējas. Tur es ātri vien apjautu, ka auskarus un rotas taisa katra trešā pagasta iedzīvotāja :) Piedāvājumi iegādāties rotas klīst gandrīz pa visiem portāliem, tā ka konkurence milzīga. Ja ir savs kvalitatīvi – unikālais piedāvājums, tad klientūra kā pieļauju ir piesaistāma. Un vienmēr jau paliek – draudzenes, māsas un kolēģes, kuras apdāvināt!

Sāku bez jebkādiem kursiem, tīrā pašmācībā. Pirmos auskarus centos taisīt tehniski sarežģītus (laikam jau gribējās uzreiz sevi pārbaudīt), vadījos no mājaslapās publicētajām instrukcijām. Nevar teikt, ka nesanāca, bet tā kā tuvējā veikala “Akcentam” sortiments nebija diez ko liels, tad nācās improvizēt ar tur pieejamiem materiāliem.  Ar dažiem rezultātiem variet iepazīties tepat:

Lielākā problēma un joprojām ir  – glītu cilpiņu izveidošana. Kā brīvdienās noskaidroju, tad arī pareizs auskara savērsums ir laba lieta, jo izceļ pašu rotu. Redz, pērļošanas pirmsākumos aiznesos uz tuvāko būvniecības veikalu un iepirku nopietna izmēra celtniecības darba rīkus :D nevis ieteicamās juvelier-izmēra knaiblītes un standziņas. Vēl manā arsenālā joprojām iztrūkst plakanstandziņas, tāpēc bieži vien pirkstu gali pēc auskaru taisīšanas procedūrām ir nostrādājšies sarkani.

Viennozīmīgi ir tas, ka pērļošanai noder pacietībaun – vismaz neliels mākslinieka skatījums uz lietām. Neizbēgams ir arī naudas ieguldījums visā krāšņajā kapitālā.

Šodien pēc radu ieteikumiem aizgāju arī uz SIA “Dabars-L” pērļošanas veikalu. Tur tik bija ko redzēt un izvēlēties! Bez stundas un krietni tukšāka maka ārā netikt! :) Tā ka bimbuļi-bambuļi ir sapirkti, jāveido augšā nākamie auskari. Prātā visu laiku sēž “īsti” ķiršu auskari.

Spēks ir bumbās! :)

Citāts

Nezināšana ir patiesība, kas baro; zināšana – patiesība, kas piespiež badoties. Atliek izvēlēties, vai nu būt gudram un noliesēt, vai būt ēzelim un aptaukoties.

V.Igo

Sveiciens Oļegam!

Frizētavas klients

Varbūt šeit piedāvā murrājošas frizūras un modīgas ūsu lokas? :)

Lopiska izlaidība

Kādreiz laukos mums bija daudz kaķi. Cik atceros, tad bija pat brīdis, kad viņi bija saradušies veseli deviņi! Riktīga kaķu ferma :) Ar viņiem lielākoties bija interesanti.

Runči aukstākā laikā mēdza šmaukt iekšā mājā. Tad viņi par ērtu guļvietu izmantoja uzsildījušos virtuves plīts maliņu vai cepeškrāsni. Pēc siltuma kūrēm runči mēdza nolekt turpat netālu uz grīdas un ar foršu blīkšķi (atsitoties pret durvīm) gāzties gar zemi :)

Kaut ko tikpat interesantu gadījās nesen piedzīvot Rīgas Zoodārzā.

Minkāns, guļot kājām gaisā uz asfalta celiņa, nelikās traucēties un nepievērsa cilvēkiem nekādu uzmanību. Laikam karstajā laikā šāda poza vairāk dzesē!? :) Vai vienkārši uznācis brīža vājums pa ceļa uz..

Kur bija Dievs?

Svētdien, turpinot ceļojumu pa Latgales pilskalniem, pamanījām kādu autoavāriju netālu no Aglonas bazilikas.

Acīmredzot, kravas mašīna, nepiemērotā ātrumā braucot pa apļveida krustojumu, sametusi uz sāniem.

Kopaina ar krustu liek uzdot arī jautājumu: “Kur tai laikā bija Dievs?”

Ventspils – Kolka

2010. gada 6. jūlijā braucām uz Ventspili. Uz vietu līdz kurai gar jūru bijām gājuši divus pagājušos gadus. Kopējais un galvenais mērķis ir pamazām noiet 490 km garo Latvijas jūras piekrasti. Šoreiz bija plānots aizstaigāt līdz Kolkai, vietai, kur tiekas Baltijas jūra (Dižjūra) un Rīgas jūras līcis (Mazjūra).

Lielākās raizes ceļojuma plānojumā sagādāja pārtikas nodrošinājums. Pēc iepriekšējas izpētes un informācijas uzkrāšanas, visā aptuveni 90 km garajā posmā no Ventspils līdz Kolkai vienīgi Mazirbē darbojās pārtikas veikals. Protams, veikali bija un ir arī pašā Kolkā un Ventspilī. Līdz ar to līdzi tika ņemtas smagas ceļojuma somas ar visu vajadzīgo. Ļoti noderēja vecā, jau vairākus gadus kalpojusī, ceļojumu soma un pārējie atribūti (guļammaisi, cepure utml.). Lai nodrošinātu komandu ar aizsardzību pret sauli, ziedoju savu veco nagcepuri biedram, bet pati personīgi sev iepirku jaunu hūti. Pēc tam ieraudzīju uz birkas, ka tā ir no 100% papīra! :)

Ventspilī iebraucām ap pulkstens 10iem no rīta. Pārventā laikam tika labota Kurzemes iela, līdz ar to izsēdāmies Kustes dambī. Uzreiz vilkāmies līdz pirmajam ievērības cienīgajam objektam – Ventspils dzelzceļa stacijai. Tā bija samērā līdzīga Jūrmalas koka stacijām tikai, manuprāt, vientuļāka. Turklāt tur netālu var atrast mazmājiņu, kur spiedīgu vajadzību gadījumā var pakavēties.

Ventspils centrs neietilpa mūsu ceļojuma plānos un tāpēc devāmies vien Z, ZR virzienā. Uz jūru. Bet pirms tam bija obligāts pasākums veikalā. Iepirkšanās. Pēc tās, dodoties ar kājām tālāk, nācās izjust kā smagā soma, ar ūdeņu krājumiem (3 L diviem cilvēkiem uz divām dienām), spiež plecus un kājas.

Tā kā jau kādu laiku šad tad iznāca piebiedroties kaislīgiem geokešu (www.geocaching.com) meklētājiem, tad šoreiz slēpņu meklēšana bija iecerēta visā maršuta garumā, arī Pārventā. Pirmais tika sekmīgi sameklēts un atrasts pie interesantās strūklakas ar nosaukumu „Kāpu priede” (Lidotāju ielas galā).

Tālāk pa Talsu ielu soļojām līdz kā mums šķita Kaiju ielai. Pārventas centrs bija sakopts un apcirpts pēc labākās sirdsapziņas, taču, virzoties vairāk uz pilsētas nomali, mājas vairs nebija tā vizuāli uzlabotas. Jukumciema mazdārziņu rajonā meklējām nākamo slēpni, bet neatradām.

Uzradās tikai neganti un asinskāri odu bari. Meklēšana notika bez GPS aparāta un tas diemžēl bieži vien pietrūka, lai atvieglotu pielietotās pūles šai spēlei.

Izbradājušies pa zāli un brikšņiem, vilkāmies uz jūru. Vienkārši sekojām vietējiem, kuri noteikti gāja peldēties. Vecais Staldzenes ceļš vijās gar milzīgu Ventspils Naftas industriālo kompleksu. Blakus smilšainajam ceļam mežā varēja pamieloties ar pirmajām mellenēm un zemenēm, kas pagaidām bija vienīgais prieks. Karstums paņēma visus entuziasma spēkus.

Beidzot nonācām pie jūras.

Apkārt dzirdēja galvenokārt krievu valodu, kas, kā vienmēr, nemaz nepriecēja. Biedrs apsvēra iespēju doties uz nekad neapmeklēto Ventspils Ziemeļu molu ar kājām, bet tas prasītu pārāk daudz mana laika un pacietības, tāpēc tas nenotika.

Virzījāmies uz Z gar jūru. Izbrīnu sagādāja neaugstie, melnie krasti līdz Zemstrauta upītei (netālo no Staldzenes), kuri varēja rasties, urgām slapjos gadalaikos tekot un sanesot kūdrainu augsni no tuvējiem purviem un mitrainēm.

Zemstrauta upīte pie ietekas jūrā veidoja nelielu ūdenskrituma kaskādi.

Drīz vien nevarēja nepamanīt Staldzenes stāvkrastus, kuri, kā stāsta gudri cilvēki, atkāpjoties par vairākiem (2 – 3.5) metriem gadā. Netālu no centrālās ejas uz Staldzeni bija ar zaļu drānu apvilkta celtne, kas izskatījās nedaudz pēc bākas un nedaudz pēc baznīcas.

Savukārt Būšnieku bāku pamanījāmies neievērot. Iespējams, bijām aizrāvušies ar citām aktivitātēm un novērojumiem. Pie Lošupes bija pusdienu pauze. Pie pašas jūras sauļojās kāda mūsos dikti ieinteresēta ģimenīte. Biedrs tikmēr noskaidroja, ka Staldzenē nav veikali un nevar iepirkties, lai kā to gribētos. Tikmēr tapa vienīgais šī pārgājiena ar roku vizualizētais moments.

Turpinot ceļu, piekraste palika oļaināka un stāvkrasts vairs nebija tik izteikts kā pie Staldzenes. Īsti nepatika plašā piekrastes josla ar vientulīgo akmeņu klājumu un attālo kāpu-meža zonu.

Protams, mūs ar savu klātbūtni pagodināja arī vairāki krauklīšu bari, kuri šai gada laikā cītīgi apmācīja savu jauno paaudzi daudzās dzīves gudrībās. Piekrastē mēdza tusēties lielo ķīru bari. Putni no mums periodiski laidās un tipināja prom pa gabaliņam uz priekšu. Un, kā mums šķita, nebeidza par to gauži šķendēties. Šur tur pa piekrasti mežonīgā ātrumā aiztipināja un īpašā veidā šūpojās tārtiņi vai arī aizspurdza baltās cielavas. Bieži varēja manīt jaunos putnu mazuļus.

Jaunupe nesagādāja nekādas problēmas to pārbrist. Biedrs izcēlās ar savu nepatiku pret kāju apslapināšanu (un vispār pret ūdeni kā tādu!) un lielākai daļai šādu upīšu atrada veidu kā to šķērsot sausā veidā.

Ovišraga bāka bija tik neizteiksmīga, ka nemaz nemēģinājām to savā aparātā iemūžināt. Tai laikā bija jau radušās bažas par tuvojošos lietu. Pus deviņos jau ietināmies savos krāsainajos lietus mēteļos un priecājāmies, ka nelīst stipri, bet tikai smidzina.

Prieks bija arī par savu zilo kovboju platmali, kas ne tikai aizturēja daļu lietus mitruma, bet arī savaldīja manus vienmēr plīvojošos matus. Gribēdams sasildīties, biedrs atklāja, ka mājās nelaimīgi ir aizmirsusies jaka. Šoreiz lietus bija ierēķināts pārgājienā. Vispār laika prognozes mistiskā kārtā bija ļoti atbilstošas reālajai situācijai.

Netālu no Ovišiem arī meklējām naktsmītnes vietu. Viegli nenācās, jo gandrīz visur kāpu zonā bija uzbāzīgo un kodīgo skudru šosejas. Šīs radības pārgājienā krietni apnika un krita uz nerviem. Silti nebija un līdām teltī sildīties. Novērojām saulrietu caur telts „durvīm” un likāmies slīpi.

Rīts rādījās mākoņains un vējains. Nācās sarosīties un žigli kustēties uz priekšu. Biedrs aizmirstās jakas vietā lietoja guļammaisa apmetni. Man, par nelaimi, sāpēja kreisās kājas viduspēda, kas tikai pēc iestaigāšanās ļāva mazliet aizmirst par trulajām sāpēm. Šeit laikam uzskatāmi parādās kājas nebrīves jeb apavošanas sekas.

Šķērsojām mazo Olderupīti

un pēc tās ieturējām kārtīgākas brokastis. Piekrastē izskalotas bieži varēja atrast spuldzītes.

Pamanījām, ka tālumā mazs lapsēns mielojās ar beigtu putnu, bet, mums tuvojoties, tas pazuda krūmos. Nākamā šķērsojamā upe bija Lūžņa, kuras tuvumā uzturējās dzīvs Sāmsalas pīles eksemplārs.

Izrādījās, ka apiet mazās upes pie pašas ietekas jūrā bieži vien ir visvieglāk. Jau pa gabalu varējām saskatīt balto Miķeltorņa bāku un vēl kaut kādu uzparikti.

Pirms Nabeļvalka piekrastē bija ierīkotas metāla šūpoles, kur, pēc baltajiem klekšiem spriežot, mēdza uzsēsties arī putni. Izlēmām pusdienlaikā kāpās nosnausties, kas sanāca diezgan veiksmīgi, jo saule nekarsēja, bet aiz mākoņiem viegli sildīja.

Pēc tam, ieēduši pusdienas, devāmies uz Miķeļtorni jeb Pizi. Pamaldījāmies pa apdzīvoto māju takām un ceļiem līdz sasniedzām pašu bāku. Tā gan atradās privātīpašumā aiz žoga, bet vismaz bija sakopta. Vispār pie Miķeļtorņa bākas atradās diezgan glītas, senatnīgas ēkas un kādreizējie atpūtas kompleksi. Kā arī vienkārša, bet cēla baznīca.

Nesekmīgi meklējām geokešu pie Pizes kapiem, kas veltīts „lībiešu ķēniņam” Uldrikim Kapbergam. Krūmos un mežā uzbruka odi un ērču bari. Sajūta bija briesmīga, kad mums pa kājām un rokām rāpoja vairākas ērces. Pat mellenes nevarēja ieēst, kad jau visās plikajās vietās kāds dūra un sūca. Turklāt manu sašutumu pastiprināja satikšanās uz meža ceļa ar gulošu, lielu zalkti, kuram gandrīz uzkāpu uz galvas.

Visu šo meža ceļu no Pizes kapiem līdz jūrmalai (gar Bērziņu, Krūmiņu u.c. viensētām) kāvāmies ar odiem. Patīkama bija tikšanās ar jūras vējiem.

Virzoties tālāk, redzējām kā kāds vīrietis novilka bikses un jau gribēja doties kailpeldē, bet, mūs ieraugot, pārdomāja. Izrādās, viņš gribēja ar mums pārmīt dažus vārdus. Un mēs arī, jo vajadzēja uzzināt kaut ko vairāk par Lielirbes trošu tiltu. Pirms pārgājiena biju lasījusi ceļojuma aprakstu, kurā tika minēts, ka tāds tilts pastāvot. Arī aerofoto attēls par to liecināja, tikai vairs neatcerējos precīzi kurā vietā tilts uzsliets pār Irbes upi. Papildus vīrietis-zvejnieks pajokoja par mūsu bezgŗādīgo stāvokli un laipni stāstīja gan par sevi, gan par mūs interesējošo maršrutu.

Devāmies uz Dižkalna tornīti.

Tur laikam ir privātīpašuma teritorija ar aizsāktiem būvdarbiem atpūtas kompleksa atjaunošanai, taču cilvēku gan nevienu nemanījām. Sekojot meža ceļam, nonācām līdz Padomju laikā izveidotā piekrastes robežposteņa paliekām. Arī tur bija ieslēpts viens geokešs, bet negribējās to bez GPS vairs meklēt, turklāt odi.. Arī, raiti ejot, tie nelika mieru un koda pat auss galiņā. Krustojumā nolēmām doties gar paralēlo ceļu Irbei uz jūru. Tādā veidā domājām aiziet līdz mistiskajam trosu tiltam. Jo vairāk tuvojāmies jūrai, jo skaidrāk sāku saprast, ka tilts ir izbēdzis no mūsu ciešā redzes loka. Kā vēlāk noskaidroju, tad uz tiltu no kreisā Irbes upes krasta ved taciņa no “Irbes” mājām. Taciņu ievēroju, tikai prātā nenāca pārbaudīt tik sīku vienību, bet laikam vajadzēja gan!

Līdz ar to aizgājām līdz jūrai un, sapīkuši par neveiksmi, gatavojāmies jau pārlaist nakti Irbes upes kreisajā krastā.

Līdz šejienei bija ievilkta pat telefona līnija. Biedrs izdomāja uzkāpt tuvējā novērošanas tornītī, kurš neesot bijis pārāk stabils.

No turienes varēja redzēt vairākus laivotājus, kuri piekrita mūs pārvizināt pāri Irbes upei. Liels paldies slovāku tūristiem, kuri te lielā pulkā jau otro gadu pēc kārtas brīvdienās atpūtās un baudīja fantastiskos saulrietus!! Arī mēs vienu tādu nofiksējām.

Upes šķērsošana bija bailīga, jo darījām to ar kanoe tipa laivu, kura uzairējot dikti zvāļojās. Bijām nezisakāmi laimīgi par šādu negaidītu veiksmi tikt Irbes upes labajā krastā!

Tā kā sen jau bija noieta dienas norma (virs 30 km), tad nedaudz distancējāmies no tūristu pulkiem un pirms Nabalgrāvja jau ierīkotā atpūtas vietā, ietaisījāmies uz naktsmītni. Izrādījās, ka sāpošā pēda pēc šādas soļošanas vairs īpaši nesāpēja. Kūrām ugunskuru, vārījām siltu ēdienu, vērojām aizpeldošo Tallinku, un sildījāmies, jo vējš nepārtraukti pūta savu pūšamo. Telefoniski arī uzzinājām otro 2010. gada futbola Pasaules kausa pusfināla dalībnieci – Spāniju.

Rīta agrumā virs telts skaļi sasaucās un laidelējās kraukļu ģimene. Pēc pāris stundām pamostoties, pamanīju pa roku rāpojošu ērci un miegs vairs nebija nevienā acī. Cēlāmies pus9os. Brokastīs – āboli. Priekšā vēl vismaz 20 km.

Ķikans bija brangs grāvis, bet pie pašas ietekas jūrā to varēja mierīgi pārlēkt.

Pēc Sīkraga sekoja brokastu pauze un vēlēšanās ātrāk nokļūt Mazirbē.

Tikuši tur, metāmies veikalā sapirkties dzeramo un saldējumu. Veikals izrādījās ar samērā plašu preču sortimentu un turklāt pircējiem atvērts no 9iem rītā līdz 9iem vakarā.

Tur, stāvot rindā, mūs kā soļotājus atpazina un uzrunāja vietējais vīrietis, kurš interesējās, kā esam tikuši pāri Irbes upei. Iegūtos veikala labumus tiesājām turpat uz tuvējā soliņa. Pa to laiku atbrauca vietējā pastniece ar Ņivu un sadalīja pastu. Vēlāk viņu ievērojām arī Kolkā. Apskatījām Līvu tautas namu, lielo tīklu šķūni un tad devāmies uz laivu kapsētu.

Tur ātri atradām geokešu un netālu gribējām atrast arī nākamo.

Nācās rāpties vairāk kā 10 m augstā novērošanas tornī, kuram dēļu grīdas bija sākušas maitāties. Sajūtas nebija patīkamas, lai arī no tā pavērās tālāki skati uz piekrasti. Atmetām ar roku šim pasākumam un devāmies ceļā.

Pārmaiņas pēc saule tajā dienā sildīja un varēja izģērbties plānākās drēbēs. Netikām līdz Košragam, jo gribējās diendusu, kura šoreiz iznāca apvienojumā ar saules peldēm. Jāsaka, ka slapjo nopeldēšanos tā arī neiznāca iekļaut veiktajās aktivitātēs. Zvilnot kāpās, redzējām kā pa pludmali aizbrauc un ar malkas kravu atbrauc traktors, saukts arī par draņķi.

Pie Pitraga smiltīs sadzītie pāļi divās paralēlās rindās un jūra veidoja skaistu kompozīciju.

Nereti piekrastē bija sastopamas jaunākas vai vecākas koka un metāla laivas. Ik pa laikam vajadzēja atpūsties, jo bija jau iestājies vispārējs fiziski morāls pagurums. Pamanījām Saunraga bāku.

Pie Vaides joprojām bija saglabājušies Jāņu svētku atribūti (smiltīs iebakstītas meijas). Šķērsojām Vecročupi un jau sākām nopietni domāt par naktsmītnes iekārtošanu. Posms no Vecročupes līdz pašam Kolkas ragam ir vientulīgs un cilvēku neapdzīvots. Smiltīs šad tad varēja pamanīt kāda meža zvēra kāju nospiedumus.

Naktsmītni iekārtojām meža tuvumā, kur arī varēja samanīt kādreizējās zvēru pastaigas.

Dumbrkalna mežos bija daudz brūkleņu, bet šajā gada laikā tās vēl nebija gatavas, tāpēc nekādas ogu dzīres neiznāca. Pamatīgas problēmas sagādāja ugunskura iekuršana. No vējiem bija auksti. Teltī arī neizdevās sasildīties un neatlika nekas cits kā uzkurt sārtu. Atkal pa jūru uz Stokholmu aizlīgoja Tallink prāmis.

Siltas vakariņas nelīdzēja un mums pa nakti nācās draudzīgi saspiesties, lai kaut cik sasildītos. Kā atpestīšana nāca rīts ar sauli.

9. jūlija lielākais pārsteigums bija no telts novērotais lidojošs liels, brūnraibs putns, kuru diemžēl neiznāca nobildēt. Vēlāk, izpētot www.putni.lv mājaslapu ar Latvijā satopamajiem putniem, nonācām pie secinājuma, ka tas bija neviens cits kā jūras ērglis, jo izmēros bija vismaz divreiz lielāks nekā bieži redzētās melnspārnu kaijas.

Naski soļojām pēdējos pāris kilometrus līdz Kolkas ragam. Tālumā varēja ievērot jūrā uzstādīto Kolkas bāku.

Pie Kolkas raga jau rosījās tūristu pulciņi. Iespēru vienu kāju Baltijas jūrā un otru Rīgas jūras līcī, lai gan tās formālās robežas protams ir pilnīgi neuzskatāmas. Tikai, salīdzinot ar Baltijas jūras piekrasti, RJL pusē vēja praktiski nebija. Vecās Kolkas raga bākas (16. gs celtās) drupu vietā geokešu neatradām, bet par mierinājumu vismaz varējām pa ceļam uz Kolkas autobusa pieturu, pamieloties ar mellenēm. RJL peldējās gulbju bars.

Veiksmīgi tikām līdz autobusa pieturai (un pēc tam tālāk uz mājām) un šeit arī 4 dienu pārgājiena ceļojumam varējām pielikt punktu. Visur Latvijā bija sācies lielais karstums.

P.S. Silti iesaku biedra redzējumu uz visu notikušo: http://redstar7.wordpress.com/2010/07/18/ventspils-kolka/

---